Pāriet uz galveno saturu

Vai zināji, ka laimes hormonu ražo zarnas?


Iespējams, ka daudzi, gluži tāpat kā es, izdzirdot, ka izdota grāmata ar nosaukumu "Par zarnu šarmu", izbrīnā iepletīs acis un iesauksies "Ko? Kas?". Patiesību sakot, neparastais nosaukums bija vienīgais iemesls, kāpēc es paņēmu rokās šo grāmatu un vēlējos "tikai ieskatīties", bet tikpat ātri arī pievērsos grāmatas rūpīgai lasīšanai. Vācijā šis Džūlijas Endersas sarakstītais garadarbs ar Džilas Endersas ilustrācijām esot dižpārdoklis, un pēc grāmatas izlasīšanas arī man ir skaidrs, ka Latvijā veselības literatūras listē darbs var pretendēt uz ko līdzīgu.

 Es neesmu veselības grāmatas lasošais lasītājs. Neesmu sekojusi līdzi nedz paleodiētām, nedz sulu kūrēm, nedz pareizai Vidusjūras ēšanai, nedz holistiskai zobu kopšanai. Kā absolūti imūna pret šāda veida literatūru varu teikt, ka mans gadījuma sakars ar Džūlijas Endersas darbu "Par zarnu šarmu" ir radījis imūnsistēmas darbības traucējumus, jo autores dzirkstošais humors un trāpīgie salīdzinājumi, runājot par medicīniskiem jautājumiem, arī veselības grāmatas lasīšanu padara par aizraujošu procesu. Galu galā, vai tad nav interesanti izlasīt šādu teikumu: "Gremošanas sulas satur tās pašas sastāvdaļas, kas ir lielveikalā nopērkamo veļas un trauku mazgājamo līdzekļu sastāvā, - gremošanas enzīmus un taukus šķīdinošas vielas" (44. lpp.)? Grāmata vairāk līdzinās kāda 21. gadsimta veselības mācības vai uzturzinātnes speciālista blogam, nevis zinātniskam apcerējumam. 

Protams, autore sīki un smalki runā par visām delikātajām lietām, kas ir saistītas ar ēdiena uzņemšanu, pārstrādi un izvadīšanu. Taču man krietni vien interesantāk šķita tas, kā Dž. Endersa parāda un sasaista visa organisma mijiedarbību un šķietamo atkarību no dažādiem faktoriem. Tā, piemēram, autore skaidro siekalu nozīmi un to, ka tieši siekalas izdalot vielu opiorfīnu, kurš iedarbības ziņā esot spēcīgāks par morfīnu, turklāt tam piemītot arī antidepresanta īpašības (30. lpp.). Ne viens vien pēc paēšanas jūtas noguris, un izrādās, ka sāta sajūtai, procesiem, kas pārstrādā uzņemto ēdienu un smadzenēm ir cieša saistība. Autore saka: "Nogurums traucē strādāt smadzenēm, bet tievajai zarnai tas ir tieši laikā" (46. lpp.). Nav aizmirsts rakstīt par celiakiju, par laktozes un fruktozes nepanesamību, par taukiem, kas taisni pa limfvadiem dodas uz sirdi (55. lpp.), līdz seko secinājums, ka "tas, ko uzskatām par pārtikas intoleranci, iespējams, ir pilnīgi normāla organisma reakcija, cenšoties vienas paaudzes laikā pārslēgties uz tādu uzturu, kādu tas nav pazinis iepriekšējos miljonos gadu." (64. lpp.) 

Manuprāt, grāmatas vērtība ir ne tikai sarežģīto jautājumu vienkāršais izskaidrojums, bet arī smalkā iedziļināšanās cilvēka uzbūvē, parādot, kā dažādie simptomi var būt saistīti ar zarnu traktu. Diez vai ir daudz psihoterapeitu un uzturzinātnieku, kuri viens otra jomā iedziļinās un noteiktas problēmas cenšas izprast mijiedarbībā. Endersa apgalvo: "Laba psihoterapija ir kā fizioterapija nerviem" (131. lpp.), un tas ir svarīgi, saistot iepriekš minēto, ka "virsmas dēļ zarnas var uzskatīt par ķermeņa vislielāko sensoro orgānu" (124. lpp.). Jā, un Endersa min, ka "95 procentus serotonīna organisms izstrādā zarnu šūnās" (133. lpp.), un tas, kā zinām, ir "laimes hormons", kurš rūpējas par mūsu garastāvokli. Lūk, laime slēpjas zarnās!

Man gan šķiet, ka latviski lasošais lasītājs ir konservatīvāks nekā vāciski lasošais, tāpēc joprojām īsti nespēju nodefinēt, kas varētu būt Dž. Endersas latviski izdotā darba "Par zarnu šarmu" lasītājs. Manuprāt, cilvēki, kuri meklē grāmatas par veselību, ir iedalāmi divās kategorijās: tie, kuriem ir kādas veselības problēmas, un tie, kuri kāri tver visu, kas slēpjas zem vārda "veselība". Tie, kuriem ir kādas ar zarnu traktu, gremošanu vai uzturu saistītas veselības problēmas, šim darbam varētu nepelnīti paiet garām, uzskatot, ka autore pārāk kariķē vai nenopietni izsakās par problēmām. Es gan gribētu ticēt, ka ir gana daudz veselīgu dzīvesveidu mīlošie, kuriem šķitīs vienkārši interesanti palasīt, cik ļoti smalki ir izgudrots cilvēks ar visām mūsu sastāvdaļām.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.