Pāriet uz galveno saturu

Vai (kad) Latvija steigsies samazināt PVN e-grāmatām?

 
Uz kuru pusi iesim?
Grāmatniecība ir radošā tautsaimniecības nozare. Gluži tāpat kā mūziķi, aktieri, dejotāji vai arhitekti ar savu darbu dod ieguldījumu katras valsts labturībā, tāpat arī rakstnieki, tulkotāji, redaktori, korektori, tehniskie redaktori, mākslinieki, maketētāji un citi “neredzamie darbinieki”, kas piedalās katras grāmatas vai cita drukātā vai digitālā produkta izstrādē un realizācijā, papildina valsts kasi. Šoreiz atstājot otrajā plānā tādus apgalvojumus kā grāmatniecība veicina nācijas intelektuālo spēku, stiprina identitāti vai ļauj mums izdzīvot citas dzīves – protams, šie visi ir patiesi apgalvojumi –, tomēr atļaušos apgalvot, ka katra valsts galvenokārt ir ieinteresēta pelnošu nozaru dzīvotspējā. Tieši tāpat kā autorūpniecība, naftas ieguve, augstās tehnoloģijas vai medicīna arī grāmatniecība dod ieguldījumu valsts ekonomikā. Šobrīd neskatīsimies uz tādiem neapšaubāmi vērā ņemamiem faktoriem kā valsts iedzīvotāju skaits un lasītāju skaits, bet aplūkosim kādu nozarei būtisku jaunumu.


Grāmatniecību ekonomikas analītiķi bieži vien dēvē par konservatīvu nozari, tomēr tieši šī nozare pēdējos divdesmit gados ir piedzīvojusi vienas no straujākajām ceturtās industriālās revolūcijas pārmaiņām. Lūk, un šie paši analītiķi ir gana pārsteigti, cik ātri un veiksmīgi grāmatniecība ir pielāgojusies digitālajam laikmetam. Šobrīd reti var atrast kādu izdevēju, kas vai nu paša spēkiem, vai kā ārpakalpojumu neizmanto iespēju lasītājiem piedāvāt darbus e-formātā. Lai arī ar e-grāmatu ēras sākšanos 21. gadsimtā ne viens vien paredzēja drukātās grāmatas ātru nāvi, 2015. gads pierādīja, ka nozare ir stabilizējusies un tieši drukātie darbi piedzīvoja procentuāli lielāko pieaugumu (piemēram, šis ir labs The New York Times raksts). Arī 2016. gadā ik ceturksni tiek ziņots, ka drukātie izdevumi stabili ieņem līderpozīcijas. Tomēr līdzās drukātajiem darbiem draudzīgi sadzīvo e-grāmatas izdevēju vietnēs, abonēšanas servisos un bibliotēku piedāvājumā tajās valstīs, kur izveidotas pārskatāmas, drošas, ērti lietojamas platformas.

Decembris grāmatniecības pasaulē iesākās ar kādu ilgi gaidītu ziņu, proti, 2016. gada 1. decembrī Eiropas Komisija paziņoja, ka turpmāk katra Eiropas Savienības dalībvalsts ir tiesīga arī e-grāmatām un digitāli izdotiem laikrakstiem noteikt samazināto PVN likmi. Par samazinātās PVN likmes piemērošanu elektroniskajiem izdevumiem tika runāts jau vairākus gadus, taču tie tika iedalīti pakalpojumu kategorijā. Salīdzinošie dati par PVN likmēm drukātajiem un to ekvivalentajiem elektroniskajiem izdevumiem ES norādīja uz diezgan vienotu tendenci: vidēji PVN drukātajiem darbiem ir 7,6 %, savukārt elektroniskajiem – 19,9 % (interesants pētījums ir izlasāms šeit).  Atgādināšu, ka Latvijā šīs likmes ir attiecīgi 12 % un 21 % - augstāk nekā vidēji ES dalībvalstīs. Vienlaikus arī jāatzīmē, ka vairākās ES dalībvalstīs, piemēram, Lielbritānijā un Īrijā, drukātajiem izdevumiem PVN likme ir 0 %. 

Kāpēc vispār notika šāda augsta līmeņa lobēšana konkrētai produktu grupai? Galvenais pamatojums projekta virzībai bija vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana informācijas piekļuvei neatkarīgi no lasītāja izvēlētā darba formāta. Samazinātā PVN likme elektroniskajiem izdevumiem ir kā labs Briseles ierēdņu žests, norādot, ka darbiem jebkurā formātā ir vienlīdz būtiska loma nācijas kultūrā, informācijpratības veicināšanā un vārda brīvības sekmēšanā. Projekta atbalstītāji arī norādīja, ka šāds lēmums veicinātu e-grāmatu tirgus attīstību un lasīšanu kā tādu. Vidēji tiek lēsts, ka ES e-grāmatu tirgus veido vien 1,6 %, un PVN likmes samazināšana būtu kā valsts atbalsts riskantā projektā. Par PVN likmes samazināšanu elektroniskajiem izdevumiem iestājās gan izdevēji, gan autori, tos pārstāvošās asociācijas, kā arī lasītāji.

Un nu seko sadaļa, kas sākas ar “bet”. 1. decembrī EK pieņemtais lēmums ir tikai rekomendējošs. Tas nozīmē, ka katra ES dalībvalsts vietējās likumdošanas ietvaros var izrādīt labo gribu un e-grāmatas pielīdzināt drukātajiem ekvivalentiem, taču ir vienlīdz tiesīgi arī turpmāk noteikt, ka elektroniskie izdevumi turpina būt “pakalpojumi”. Jebkurā gadījumā nav paredzams, ka EK atļauja samazināt PVN likmi pat nolēmumu atbalstošajās valstīs varētu stāties spēkā ātrāk kā 2017. gada otrajā pusē.

Par to, kā uz lēmumu reaģēt taisās Latvijas valdība, izdevējiem 2016. gada nogalē nav ziņu. Zinot saspringto budžeta situāciju, ticamāks ir variants, ka PVN samazinātā likme uz e-grāmatām netiks attiecināta (bet es būtu ļoti priecīga, ja pēc gada šī pesimistiskā prognoze būs apgāzta!), jo valstij šķiet svarīgs katrs cents, kas ieripo kopējā naudas makā, un kas gan var būt labāks, ja nauda ieripo bez ierēdņu pūlēm. Pārzinot e-grāmatu “virtuvi” un vērojot globālās norises pasaules tirgū, būtu jāmin arī tas, ka pēdējā gada laikā ir vērojama aktīva autoru un to pārstāvošo profesionālo organizāciju kustība par lielāku autoratlīdzību saņemšanu tieši no e-grāmatām. Vēsturiski kopš pirmajām e-grāmatām vienmēr šim formātam ir bijušas lielākas autoratlīdzības (jo kurš gan vēlas riskēt ar savu darbu). Ir gadījumi, kad e-grāmatu sagatavotājiem pat jāizvērtē, vai obligātie maksājumi platformu uzturētājiem, aģentūrām, autoriem (nerunājot par PVN likmi) nosegs e-grāmatas sagatavošanas izdevumus.  

Šobrīd Latvijas e-grāmatu izdevējiem un aktīvajiem lasītājiem atliek nogaidīt un sekot līdzi EK lēmuma īstenošanai (vai neīstenošanai) mūsu valstī. Taču Latvijas kontekstā, iespējams, daudz būtiskāk būtu valstiskā līmenī grāmatām noteikt vēl zemāku PVN likmi un sekot to valstu piemēriem,  kurās PVN grāmatām ir 0 % vai 5 %. Šajā gadījumā gan valsts pozitīvi parādītu rūpes par jau tā salīdzinoši nelielo latviešu valodā lasošo skaitu. Jā, mēs esam vairs tikai viens miljons...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.