Pāriet uz galveno saturu

"Saiet sunī" jeb Ikdiena ar korgiju

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”.

Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki pēc vakara veldzējošās lietusgāzes un kovārņu mazuļu balsu pieskandinātie parki agrās rīta stundās manā pasaulē nudien vairāk iederas detektīvstāstā.  

Lūk, ja es būtu rakstnieks, man noteikti būtu suns. Patiesību sakot, es gribētu normāla suņa izmēra suni, tādu kārtīgu kolliju, labradoru, sanbernāru, vācu aitu suni, un šie arī bija teju vai vienīgie, kurus pratu nosaukt kā suņus. Taču tad es sāku apsvērt ideju par pusizmēra suni kā vairāk piemērotu biedru manā detektīvstāstu rakstnieka ikdienā, jo mums ar suni vajadzētu būt nemanāmiem un veikliem, un tādi var būt mazāka auguma radījumi.

Manu suni sauktu Hamfrijs, Huberts vai Horācijs. Viņa noteikti nebūtu Lesija. Bet varbūt es viņu nosauktu par Līzbeti, Loru vai Lukrēciju. Pag, tiešām? Es taču to nedomāju nopietni, jo suni nosaukt par Lukrēciju būtu briesmīgi, patiešām briesmīgi.

Nu gan no iedomām atpakaļ īstenībā! Ja parasti ģimenē bērni ir tie, kas dīc “Mammmuuuuū, gribu sunīti!”, tad mūsmājās lielais dīcējs gadiem esmu bijusi es. Nemierīguma dēļ ģimene mani pat dēvēja par bīglu. Iespējams, tieši tāpēc kā varbūt-kaut-kad-nākotnē-un-vecumā iespējamais suns tika piesaukts bīgls. Tam ir tāds diezgan neliels augums, un vienas bīglu dāmas vārdā Lote darbus (un nedarbus) pat biju iepazinusi, taču tad teju visas pasaules uzmanība tika pievērsta tiem slavenajiem korgijiem, kas palika pēc Elizabetes II (un cik labi, ka es nefanoju par ponijiem, jo tad varbūt man dzīvoklī vietu nāktos dalīt ar kādu mazu Emmu), un mūsmājās atskanēja vīra (saprāta) balss, sakot “nu labi, ja tu gribi suni, tad tikai korgiju”. Un pēc pusgada meklējumiem meitas balss savukārt sauca “mammu, es tev atradu korgiju”. Velsas pembroku (protams) ar strupasti (bobtail, kā gan citādāk), kas suņu inteliģences skalā ieņemot 11. vietu. Sirds kūst un sajūsma plūst, un vēl pēc dažām nedēļām pie mums iedipina Feja četrās augstpapēdenītēs, viņas bēbis, kas nu ir mūsu Kori, un Fejas saimnieks. Čau, dzīve ar četrkājaino mazbēbi var sākties!

Nedēļu pirms tam gan mēs jau esam sākuši “saiet sunī”, jo savs pirmais suns ir tieši tāpat kā savs pirmais bērns, kuram tiek gādāts pilnīgi viss, kas rakstīts grāmatās un interneta dzīlēs. Jā, Kori ir pat aitiņa ar sirdspukstiem, ja nu uznāktu skumjas pēc īstās mammas, brāļiem un māsām. Vai vajadzēja? Hmmm, īsti nē, bet aitiņa mīļa arī bez sirdspukstiem un izmantojama joprojām.

Lūk, un šajā vietā es apstāšos, lai nākamreiz pastāstītu par suņu rotaļlietu vareno industriju. Starp citu, Kori savā astoņu mēnešu jubilejā saņems jaunu rotaļlietu – Lielo Lapsas kungu.

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...