Vai sunim saimnieks jāmāca pastaigāties?

 

Mana teorētiskā izglītība suņkopībā pirms Kori ienākšanas mūsmājās un pirmajā kopdzīves mēnesī ir trīs Zvaigzne ABC izdoto grāmatu biezumā, jo izlasīju Stīva Manna sarakstīto “Gudrs, vēl gudrāks sunītis. Laimīga kucēna audzināšanas un apmācības rokasgrāmata”, Dženas Fennelas darbu “Saruna suņu valodā” un Barbaras Teilores-Laino grāmatu “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem”. Arī šobrīd ikdiena ar suni mums ir “test and trial” jeb pašmācības ceļā, tāpēc varam izrādīties pavisam slikti suņa saimnieki, ja šos Kori stāstus lasa profesionāļi. Un tātad pavisam aplams var izrādīties arī mans apgalvojums, ka kucēns ir tas, kurš māca saimniekam pastaigāties.

Jā, es patiešām domāju, ka suns nezina, ko nozīmē “iesim pastaigāt”! Nu labi, sākumā mēs izliekamies, ka kaut ko no pastaigām ar suni saprotam un esam gatavi dalīties ar mīluli savās zināšanās.

Iedomāsimies biežāko situāciju! Mazais, tik ļoti jau mīļotais kucēns ir sasniedzis divu mēnešu vecumu, saņēmis pirmās kucēnu potes un nav vēl aptvēris, kas īsti notiek, kad nonāk jaunā mājvietā pie cilvēkiem, kas tagad viņam/viņai stāsta, ka esot jaunie saimnieki. Tad pienāk kucēna 12 nedēļu vecums un viņu atkal ved vakcinēties. Ak vai, bet tas sasodītais vetārsts pēc visa pasaka, ka kucēnam vēl trīs nedēļas ir jādzīvo pa māju. Cik tad var izturēt to migu un četras sienas, lai cik arī liels dzīvoklis vai māja būtu piešķirta kucēnam! Gribas taču to brīvības garšu sajust ārā! Nu labi, laikam gan tas ir cilvēks, kurš dīdās un nevar sagaidīt, kad ar četrkājaino bēbi varēs doties plašajā pasaulē. Jo kucēns tā īsti nezina, kas tur aiz tām četrām sienām sagaida. Vismaz Kori neprotestēja, dzīvojoties pa istabām un ļepatojot ikdienas maršrutus ēdamzāle-rotaļistaba-miegistaba-kurirmanicilvēkiistaba.

Kad TĀ diena beidzot pienāk un kucēns ir ietērpts glītā kaklarotā (kakla siksniņā), vestītē (iemauktiņos) un pavadiņā, sākas īsts jampadracis, jo izrādās, ka kucēns tā īsti nemaz nezina, ko “pastaiga” nozīmē. Kori pirmā pastaiga bija izbraucienā uz Mālpils muižas parku, kur tā jau sīkā korgija sīkās kājeles tika ieliktas vizbuļos. Nē, nē, nē, nekādu pastaigu, Kori te puķītēs pagulēs! Nu labi, ja cilvēks tā uzstāj un atkal ieliek mani tajos augos, tad varbūt man arī jāsāk izrādīt interese par to, kur nokļuvu. Ā, cilvēks saka, ka esmu labs suns un malacis? Oooo, tad laikam varu vēl vienu soli paspert! Paskat, cilvēks kā tāds muļķis velkas man pakaļ un slavē! Ak vai, un cilvēks pat skrien man līdzi un priecājas! Jej, tā ārbūšana man pat sāk iepatikties!

Jā, apmēram tādas izklausījās Kori domas. Vai vismaz tieši to pauda viņas ģīmītis un darbošanās, pirmās reizes esot ārā. Lai gan ikdienai mums ir savi ierastie maršruti, sākumā Kori bija jāiedrošina un pat jāņem rokās, ejot gar dažu privātmāju skaļajiem sargiem. Tāpat arī ceļa šķērsošana un nebaidīšanās no lielizmēra auto prasīja laiku un pacietību. Te nu kucēns ir gluži kā cilvēkbēbis, kurš ir iemācījies spert pirmos soļus, bet nu vecākiem jāmāca, ko īsti nozīmē “iet”.

Kori mīl pastaigas, un te nu mēs abas divas esam kā nemiera gari. Taču Kori gluži intuitīvi man ir iemācījusi prātpastaigas vai lēnpastaigas, par kurām kā pastaigu metodi raksta arī Stīvs Manns. Korgiji ir ne tikai ļoti aktīvi suņi, bet arī prātnieki, jo viņiem interesē itin viss, ko vien var izzināt, izpētīt, izošņāt. Kad abas ejam ar Kori pastaigā, reizēm nodomāju, ka kaimiņi, mūs vērojot, var pieņemt, ka mums ir šausmīgi slinks un nepaklausīgs suns. Reizēm mēs abas iesprūstam pusstundu ilgā un tikai 200 m garā pastaigā, jo mums jāfilozofē. Šie ir kaut kādi, manuprāt, pat nedaudz maģiski mirkļi, kad Kori tipina, tipina un tad apsēžas, lai vienkārši ošņātu gaisu vai kaut ko pētītu. Tā vienkārši. Neko neārda, nekur nerokas, tikai skatās apkārt un iepazīst pasauli caur smaržām, kā jau sunim tas jādara. Jā, šis ir brīdis, kad suns māca savus cilvēkus pastaigāties. Labi, ja prātošanas mirklis uznāk parkā vai kādā pļavmalā, taču esmu bijusi klāt tik komiskai situācijai kā Kori sēdēšanai dārza malā, lai vērotu, kā tantīte rok no dobēm gladiolas. Tantīte arī izlikās, ka Kori vērošana viņu neuztrauc, bet smieklīgi tas nudien šķita, lai gan ar veselo saprātu es pieņēmu, ka Kori pirmo reizi sajuta, kā pēc lietus smaržo slapja zeme un varbūt par sliekas, un tas, suņaprāt, ir kaut kas uzmanības vērts.

Būtu melīgi teikt, ka prātpastaigas nekad nav nogurdinošas. Cik gan bieži mēs labprātīgi ejam vētrainā laikā stāvēt ārā krusā un par to priecājamies? Lai gan Kori mēdz būt saprātīga princese un briesmīgos laikapstākļos nereti izved cilvēku līdz ārdurvīm, bet, sajutusi lietu un vēju, žiperīgi raujas atpakaļ istabā bez pastaigas, itin bieži esam arī stāvējušas drēgnumā, jo suns izdomā, ka vajag tomēr pafilozofēt. Ir brīži, kad jāpadusmojas, ir. Tādos brīžos labākais risinājums ir no kabatas izvilkt kādu našķi. Sunim. Un tomēr doties mājup.

Vai zinājāt, ka ir pat MK noteikumi, kuros minēts, ka suņa labturībai nepieciešamas vismaz stundu garas pastaigas katru dienu? Arī man pirms Kori pat i prātā nebija ienācis, ka valstī šāda it kā pašsaprotama lieta kā suņu pastaigas ir jāieraksta likumā, jo es pieņēmu, ka katram normālam saimniekam ir skaidrs, ka suns ir vienlīdzības zīme pastaigai, tāpēc nekāro suni, ja tava augstākā pilotāža ir pastaiga pa lielveikalu. Lai nu kā, Kori var likt ķepu uz sirds un apgalvot, ka no pastaigu trūkuma viņa necieš.

Šķiet, ka nav laimīgāka suņa par Kori, kas pastaigas laikā lepni nes kociņu! Nesen viņa uz mājām gribēja pārvilkt arī vētras laikā nolauztu bērza zaru, kas vairāk atgādināja pirtsslotu. Viņa ir priecīga spēlēt ķerenes, īpaši vienā no tuvējām pļavām, ko esam iesaukuši par observatorijas pļavu. Dažas kaimiņtantes pat teikušas, ka priecājas, pa logu vērojot mūsu aitu gani Kori skrējienā. Pastaiga ar Kori ir kā seriāls ikvienam.

Bet kā ar ēšanu? Cik kaprīzs ēdājs ir mazs korgijs? Par to stāsts nākamajā reizē.