Pāriet uz galveno saturu

Palīgā! Man uz kājas ir blusa!

Vēl pirms pāris dienām ārā bija pavasaris. Pavasaris iestājas nevis tad, kad kalendārā ir ierakstīta tā mistiskā pavasara iestāšanās stunda un minūte un pat ne tad, kad ir jāpagriež viena stunda šurpu turpu (vismaz man katru gadu jāpiedomā, uz kuru pusi tad īsti tas pulksteņa rādītājs jāgriež). Arī tas, ka sniegs ir nokusis, nenozīmē, ka klāt ir pavasaris. Un arī + 8 grādi pēc Celsija skalas nenozīmē pavasari (varbūt tikai apkures atslēgšanu), un pat ne pirmie sniegpulksteņi un zeltstarītes negarantē pavasara atnākšanu. Pavasaris iestājas tajā nenoteiktajā brīdī, kad pamostas kaķi un līdz ar viņiem arī blusas.
Tik neparastas domas man radās, lasot kādu pašlaik angļu valodā lasošajiem bērniem domāto grāmatu sēriju, kuras "vainīgie" ir Andy Griffiths & Terry Denton. Janvāra vidū šīs grāmatas Waterstone's bija izliktas pie britu tīņu atzītākajām grāmatām, un tā nu es iegādājos divas. Vienas nosaukums ir "Help! I've Swallowed a Spider and 8 other just stupid stories", bet otras - "Help! There's a Cockroach in my Underpants and 9 other just kidding stories". Grāmatas ir super-smieklīgi-stulbas. Pat man, cilvēkam, kuram patīk nopietna literatūra, šīs grāmatas šķiet pavasara vitamīnu cienīgs dopings nogurušai dvēselei pēc paranormālas darbdienas.
Šīs grāmatas vairāk orientētas puišu auditorijai, jo arī grāmatas galvenais varonis vārdā Andy un vecumā ap gadiem desmit ir visai parasts mūsdienu bērns, kuram prātā ir nedarbi gluži kā pavasara kaķim kažokā blusas. Viņu kaitina vecākās māsas draugs, tāpēc viņš izdomā abus izjokot, paslēpjoties māsas istabā zem gultas, bet atrastus zīdaiņu ratiņus viņš ar draugu izmanto savām rotaļām (un lasītājs ar pietiekami bagātu iztēli jau zina, kas atgadīsies - protams, kalniņš, no kura ratiņi slīdēs (uzmini, kurš tajos būs iekšā?), kad pa ielu brauks autobuss). Vai tad mēs paši savos desmit gados tāpat nemuļķojāmies? Nu vismaz līdzīgi? Atzīstos, ka es darīju super-smieklīgi-stulbas lietas pat samērā apzinīgā vecumā, kad, guļot gultā, pa logu no trešā stāva metu lejā banānu mizu (un teicu māsai, lai aiziet savākt), vai sēju palagus, lai redzētu, cik tālu tie aizsniegsies. Jā, un pa virtuves logu peļķē esmu metusi putu karoti, katliņu un citus virtuves piederumus. Tā vienkārši - just for fun. Bet banāna miza bija visforšākā padarīšana, vēl tagad ar prieku atceros, ka tā pa logu izlidoja kā nieks (un mans prieks, kas ir kā viens nieks, vien mazs prieks nieks, hi-hi).
Šai super-smieklīgi-stulbajai stāstiņu sērijai ir kāds bonuss - zīmējumi. Patiesību sakot, teksts ir so-so, bet zīmējumi ir wow. Tie ir visriņķī un visapkārt tekstam (turklāt teksts un zīmējums un zīmējuma teksts nav saistīti) un tāpēc uztverami gluži vai kā autonoma republika. Man pašai vissuperīgākā fīča šķiet lapaspušu skaitītājs gliemezis vienā grāmatā un lapaspušu skaitītāja zivs otrā grāmatā. Tie ir miljons dolāru vērti radījumi, goda vārds! Gliemis ir tik dumji lēna būtne, ka vispār netiek līdzi lapaspušu numerācijai (patiesību sakot, gliemis atgriežas pie pareizās numerācijas tikai tad, kad tiek līdz skrituļdēlim), bet zivs savā hiperātrumā paspēj nonākt pat pie 3942. lappuses. Tādi mazi, jautri ministāstiņi nogurušām acīm.





Ir divu veidu bērnu/tīņu lasīšanas piekritēji. Vieni uskata, ka bērniem jālasa grāmatas, kurās ir "vēstījums", otri - viņiem vienkārši jālasa un nav svarīgi, ko viņi lasa. Es piederu pie otrajiem. Es smejos līdzi dēlam, kad viņš smiedamies lasa, kā grāmatas varonis cīnās, palīdis zem māsas gultas ar zirnekli mutē. Pienāks laiks, kad viņš novērtēs arī "Elpas šūpoles" vai "Skārda bungas". Bet pagaidām arī es nezinu labāku lasāmvielu ļaužu pārpildītos sabiedriskos transporta līdzekļos kā vien super-stulbi-smieklīgus pastāstiņus iz mazo tīņu dzīves, jo tieši tajos ir visa dzīves gudrība (topošajiem, jaunajiem un arī ne-tik-ļoti-jaunajiem skolotājiem obligātās literatūras sarakstā būtu jāiekļauj nodaļa, kurā aprakstīts, kā Endijs izaicina jauno skolotāju, bet viņa virtuozi tiek galā ar visām viņa izdarībām).
Un man tiešām šodien uz kājas bija blusa! Palīgā!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...