Pāriet uz galveno saturu

Pavisam normālas vakara sarunas

Lūgtum nelasīt cilvēkiem ar vājiem nerviem un tiem bērnu vecākiem, kuri dodas uz parku skrituļot, līdzi ņemot dezinficējošus šķīdumus brūču apstrādei katram-gadījumam-ja-nu-kaut-kas-notiks!
Ir ceturtdienas vakars tā ap astoņiem. Vecāki (= mēs) priecīgi, ka nu jau krietnu laiku 7. un 4. klases bērniem skolotāji neko neuzdod pildīt mājās. Grāmatas nodotas, atzīmes jau izliktas un ir pat pārsteidzoši superlabas, ņemot vērā gudro galvu palaišanos slinkumā. Bērni (viņi = meita + dēls) priecīgi, ka nu var izčīkstēt katrs sēdēt pie datora 20 minūtes. Vecāki pārlaimīgi, ka ir nenormāls vakars.
Tas pats ceturtdienas vakars tā ap deviņiem pēc Simpsonu jau redzētās sērijas noskatīšanās 1953. reizi. Boring. Un tad patiešām sākas mūsu ģimenes pavisam normālais vakars.
Dēls: "Es izmirsu pateikt, ka man rīt vajadzēs klases tīrīšanas līdzekļus."
Mamma: "Kas tev jāņem līdzi?"
Dēls: "Es nezinu."
Māte: "Bet ko tev teica ņemt līdzi?"
Dēls: "Es nezinu. Bet es varētu paņemt līdzi to logu tīrīšanas šķīdumu, ko es ņēmu iepriekšējā reizē."
Labi, problem is solved. Jāiet tikai noskaidrot, vai šis šķīdums vispār mums vēl ir. Izrādās, ka ir gan.
Tēvs: "Kāpēc tu staigā džemperī ar īsām rokām?"
Dēls: "Hmmm... Nu..."
Tēvs: "Kur ir tava jaka?"
Dēls: "Nu, mēs ar Jāni staigājām pa veikalu, man bija karsti, un es jaku ieliku maisā pie futbolbumbas."
Tēvs: "Un kur ir futbolbumbas maiss?"
Dēls: "Atstāju mašīnā."
Tēvs: "Esi tiešām pārliecināts, ka jaka ir pie futbolbumbas maisā, kas ir mašīnā? Varbūt arī pazaudēji tāpat kā botu?"
Dēls: "Nē."
Tēvs: "Un vai tu aizgāji sameklēt pazudušo botu?"
Dēls: "Nē, es taču teicu, ka pazuda."
Māte: "Bet vai tu biji 107. kabinetā?"
Dēls (izbrīnīti): "Kādā 107. kabinetā?"
Māte: "Nu skolā 107. kabinetā! Mājaslapā bija rakstīts, ka jāmeklē 107. kabinetā. Tēvs, atver skolas mājaslapu un izlasi!"
Tēvs (atvēris un lasa) garu uzkaitījumu, ka visas pazaudētās cepures, zeķes, bikses, šalles, kurpes un zābaki un citas lietas līdz mācību gada beigām jāsavāc no 107. telpas.
Māte: "Tad tu saprati, ka tev jāiet meklēt bota uz 107. kabinetu?"
Dēls: "Bet kur tas atrodas?"
Māte: "Bet vai tad tu nemācies 106. kabinetā?"
Dēls: "Nuuuuu... laikam...."
Māte: "Nu tad paskaties blakus!"
Tēvs: "Tad tu saprati, kas tev rīt jāizdara?"
Dēls: "Jā."
Māte (meitai): "Vai tu savu rokdarbu atrādīji skolotājai?"
Meita: "Vēl ne."
Māte: "Un kāpēc nē? Kad tu domā dabūt atzīmi?"
Meita: "Bet es nevarēju atrast skolotāju."
Māte: "Bet rītdien tev obligāti tas jāizdara, ja nē, būsi nesekmīga!"
Meita (noburšķ): "Labi, labi!"
Joprojām tas pats ceturtdienas vakars. Nu jau pulkstenis ir desmit.
Dēls: "Ir vēl viena lieta, kuru es jums aizmirsu pateikt."
Vecāki: "Kas tad?"
Dēls: "Man rīt vajag puķes."
Māte: "Kāpēc tav vajag puķes?"
Dēls: "Nu, man vajag puķes skolotājiem. Un jāiet svētku tērpos."
Māte: "Kad tev vajag tās puķes? Kas jums tur skolā būs?"
Dēls: "Rītdien. Mums būs kaut kāds tur koncerts skolotājiem, un mums katram vajag kādu puķu pušķīti."
Māte: "Un kāpēc tu to nevarēji atcerēties ātrāk? Es tieši iedomājos, ka jāpiestāj salasīt maijpuķītes!"
Dēls: "Nu man tā atmiņa tāda galīgi švaka. Laikam kaut kas prātiņā noticis."
Māte (tēvam): "Tas nozīmē, ka mums rīt jāizbrauc ātrāk no mājām, lai paspējam vēl puķu veikalā iebraukt."
Tēvs: "Bet varbūt tu iesi lasīt tās maijpuķītes?"
Māte (pārsteigti): "Es? Vai tu traks? No rīta slapjā zālē?"
Dēls (priecīgi): "Bet mēs varētu aiziet tagad!"
Tēvs: "Vai tu traks! Tagad!!! Paskaties, cik ārā jau tumšs!"
Dēls (joprojām optimistiski priecīgi mātei): "Nu ejam!"
Māte (it kā jau gribētu piekrist dēla idejai): "Nē, nē. No rīta nopirksim puķes. Bet tagad atnes ausu kociņus, iztīrīšu tev ausis, varbūt tad tev atmiņa uzlabosies."
Šķiet kaut kas pazīstams? Pavisam normāls vakars mūsmājās. Un man pat mazliet žēl, ka kārtējais mācību gads tūlīt beigsies. Jo pat rokdarbos ir necerēti sekmīga atzīme, un vasaras darbi izpaudīsies kā ārstnieciskā vingrošana muguru stiprināšanai. Taču skumjām nav iemesla, jo bota nav atradusies, bet asprātību pilnas galvas būs mums līdzās ik dienas.
Un kā ir tev?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .