Pāriet uz galveno saturu

Sadzīvošanas māksla

Ir vairākas lietas, kas mani patiešām tracina, sadusmo un var pat padarīt agresīvu. Lai cik miermīlīgs cilvēciņš es arī būtu, mani spēj nokaitināt ļauži, kuri neievēro noteikumus. Nu kā gan es ar smaidu un labu prātu varu izturēties pret cilvēku, kurš iet pa parku un spļaudās vai dara ko vēl trakāku, piemēram, šņauc savu degunu, aizspiežot nāsis un metot savus puņķus (sorry, patiešām sorry) uz ietves? Man tad ir pretīgi un gribas skaļi kliegt par vispārpieņemtām uzvedības normām, bet tā vietā es klusējot novēršos un iekšēji bojāju savas nervu šūnas.
Taču nervu drapes man jātur rokā ikreiz, kad gadās agresīvi autobraucēji. Pati esmu laba autovadītāja un man pat patīk braukt (nu nekādīgi mani nevarētu saukt par svētdienas braucēju), es ievēroju noteikumus, bremzēju savlaicīgi, pie krustojumiem apstājos, gājējus palaižu un tāpat palaižu pa priekšu mašīnas, ja vien ir ieslēgti pagrieziena rādītāji. Taču kāpēc gandrīz vai katru rītu, braucot uz darbu 33 kilometrus, gadās kāds atsaldētais, kuram krustojumā ir jālien pa priekšu, jādrāžas ar ātrumu krietni virs 100 km/h, jāapdzen vairākas mašīnas un jāiespraucas šaurajā bezizejā? Kāpēc kādam vienmēr ir jāsteidzas vairāk nekā man un vēl tiem citiem, kuri brauc normāli un pēc noteikumiem? Tādos brīžos es vienmēr nolamājos un saku, ka viņam laikam mājās govij dzimt teļš vai arī šis trakais ar steigu atgriežas mājās pie sievas no mīļākās. Citu iemeslu tādai steigai es neredzu! Ja es zinu, ka manā ceļā tajā un tajā laikā var veidoties sastrēgumi vai ir kādi remontdarbi, es saņemos un izlienu no siltās gultas piecas minūtes ātrāk, bet neārdos pa ceļu kā pusjucis kretīns. Kāpēc visi vadītāji, kas brauc pa Brīvības ielu virzienā uz centru, pirms VEF tilta nevar iekārtoties malējā kreisajā joslā, bet vienmēr atrodas kāds surogātšoferis, kuram jālien gar manas mašīnas spoguļiem, lai tiktu pāri tiltam? Bet nē, pārbraucot pāri VEF tiltam, mašīnas spēj sastāties pat četrās joslās, jo kāds ar savu pussānu spiežas virsū citiem, kuri nostājušies normāli. Vai tad man nav iemesla dusmoties? Un šos atsaldētos gan es nekad un nekur nelaižu. Lai saņem taures skaņas un paliek, kur bijuši - man ar plānprātiņiem nav pa ceļam.
Taču tikpat atsaldēti gadās arī motociklisti, riteņbraucēji un gājēji. Visi vienā katlā bāžami un pār vienu kārti metami. Šopēcpusdien kāds augumā mazs puika mēģināja braukt ar nepiemēroti milzīgu divriteni, turklāt pretēji satiksmes virzienam. Lieki piebilst, ka puikam nebija ne ķiveres, ne citu aizsargu. Un tad vēl tie vecie un knapi kustošie tantuki, kuri speras pāri ielai visneiedomājamākajos virzienos - murgs kaut kāds!
Vai man ir jābūt vēsi mierīgai un pacietīgai, satiekot šos noteikumu neievērotājus? Nē, es nebūt neesmu eņģelis un arī reizēm klusā ielā pāreju pie sarkanās gaismas, ja nebrauc mašīnas, taču nekad to nedaru pie "Saktas", kur mašīnas mēdz uzrasties tikpat strauji kā pazust, un es nu negribētu, lai mans ģīmis paliek kā novelcene pašā Rīgas centrā visu ziņkārīgo apskatei (jo tad nu gan visi saskrietu un aprunātu manu feisu kā īstenai slavenībai). Taču pat savā samērā klusajā ciemā es ielu šķērsoju pa gājēju pāreju. Es negribu būt iecietīga, ja kāds rupji pārkāpj vispārpieņemtus noteikumus, kuri turklāt ir visai pamatoti, jo nedz Latvijas ceļi ir tik labi, lai pa tiem rīkotu dragreisus un gonkas, nedz arī lielākā daļa vadītāju (auto, moto, velo) tik profesionāli, lai zibenīgi reaģētu. Lai mans tolerantums un cilvēkmīlestība paliek citiem gadījumiem, jo šajās situācijās es turpināšu savu ieceri un kolekcionēšu agresoru izraisīto bīstamo situāciju foto. Man ir uz to tiesības, jo es gribu braukt un pārvietoties bez mūžīgā stresa, ka Biķernieku un Lielvārdes ielas krustojumā kādam atkal govij dzims teļš un būs jāskrien gar manas mašīnas spoguli.  Beware of me!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.