Pāriet uz galveno saturu

Sadzīvošanas māksla

Ir vairākas lietas, kas mani patiešām tracina, sadusmo un var pat padarīt agresīvu. Lai cik miermīlīgs cilvēciņš es arī būtu, mani spēj nokaitināt ļauži, kuri neievēro noteikumus. Nu kā gan es ar smaidu un labu prātu varu izturēties pret cilvēku, kurš iet pa parku un spļaudās vai dara ko vēl trakāku, piemēram, šņauc savu degunu, aizspiežot nāsis un metot savus puņķus (sorry, patiešām sorry) uz ietves? Man tad ir pretīgi un gribas skaļi kliegt par vispārpieņemtām uzvedības normām, bet tā vietā es klusējot novēršos un iekšēji bojāju savas nervu šūnas.
Taču nervu drapes man jātur rokā ikreiz, kad gadās agresīvi autobraucēji. Pati esmu laba autovadītāja un man pat patīk braukt (nu nekādīgi mani nevarētu saukt par svētdienas braucēju), es ievēroju noteikumus, bremzēju savlaicīgi, pie krustojumiem apstājos, gājējus palaižu un tāpat palaižu pa priekšu mašīnas, ja vien ir ieslēgti pagrieziena rādītāji. Taču kāpēc gandrīz vai katru rītu, braucot uz darbu 33 kilometrus, gadās kāds atsaldētais, kuram krustojumā ir jālien pa priekšu, jādrāžas ar ātrumu krietni virs 100 km/h, jāapdzen vairākas mašīnas un jāiespraucas šaurajā bezizejā? Kāpēc kādam vienmēr ir jāsteidzas vairāk nekā man un vēl tiem citiem, kuri brauc normāli un pēc noteikumiem? Tādos brīžos es vienmēr nolamājos un saku, ka viņam laikam mājās govij dzimt teļš vai arī šis trakais ar steigu atgriežas mājās pie sievas no mīļākās. Citu iemeslu tādai steigai es neredzu! Ja es zinu, ka manā ceļā tajā un tajā laikā var veidoties sastrēgumi vai ir kādi remontdarbi, es saņemos un izlienu no siltās gultas piecas minūtes ātrāk, bet neārdos pa ceļu kā pusjucis kretīns. Kāpēc visi vadītāji, kas brauc pa Brīvības ielu virzienā uz centru, pirms VEF tilta nevar iekārtoties malējā kreisajā joslā, bet vienmēr atrodas kāds surogātšoferis, kuram jālien gar manas mašīnas spoguļiem, lai tiktu pāri tiltam? Bet nē, pārbraucot pāri VEF tiltam, mašīnas spēj sastāties pat četrās joslās, jo kāds ar savu pussānu spiežas virsū citiem, kuri nostājušies normāli. Vai tad man nav iemesla dusmoties? Un šos atsaldētos gan es nekad un nekur nelaižu. Lai saņem taures skaņas un paliek, kur bijuši - man ar plānprātiņiem nav pa ceļam.
Taču tikpat atsaldēti gadās arī motociklisti, riteņbraucēji un gājēji. Visi vienā katlā bāžami un pār vienu kārti metami. Šopēcpusdien kāds augumā mazs puika mēģināja braukt ar nepiemēroti milzīgu divriteni, turklāt pretēji satiksmes virzienam. Lieki piebilst, ka puikam nebija ne ķiveres, ne citu aizsargu. Un tad vēl tie vecie un knapi kustošie tantuki, kuri speras pāri ielai visneiedomājamākajos virzienos - murgs kaut kāds!
Vai man ir jābūt vēsi mierīgai un pacietīgai, satiekot šos noteikumu neievērotājus? Nē, es nebūt neesmu eņģelis un arī reizēm klusā ielā pāreju pie sarkanās gaismas, ja nebrauc mašīnas, taču nekad to nedaru pie "Saktas", kur mašīnas mēdz uzrasties tikpat strauji kā pazust, un es nu negribētu, lai mans ģīmis paliek kā novelcene pašā Rīgas centrā visu ziņkārīgo apskatei (jo tad nu gan visi saskrietu un aprunātu manu feisu kā īstenai slavenībai). Taču pat savā samērā klusajā ciemā es ielu šķērsoju pa gājēju pāreju. Es negribu būt iecietīga, ja kāds rupji pārkāpj vispārpieņemtus noteikumus, kuri turklāt ir visai pamatoti, jo nedz Latvijas ceļi ir tik labi, lai pa tiem rīkotu dragreisus un gonkas, nedz arī lielākā daļa vadītāju (auto, moto, velo) tik profesionāli, lai zibenīgi reaģētu. Lai mans tolerantums un cilvēkmīlestība paliek citiem gadījumiem, jo šajās situācijās es turpināšu savu ieceri un kolekcionēšu agresoru izraisīto bīstamo situāciju foto. Man ir uz to tiesības, jo es gribu braukt un pārvietoties bez mūžīgā stresa, ka Biķernieku un Lielvārdes ielas krustojumā kādam atkal govij dzims teļš un būs jāskrien gar manas mašīnas spoguli.  Beware of me!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.