Pāriet uz galveno saturu

Divi žokļi jeb esmu Reivs

Es dzīvoju kaut kur Savannā, protams, tajā pilsētā. Varbūt tā nemaz nebija Savanna, bet gan Čarlstona. Kāpēc es peldēju Meksikas līcī? Līcis bija tik liels kā strauts, bet tie mēdz būt arī lieli kā upes un līči. Tā man tika stāstīts. Man apkārt bija daudz ļaudis - visi briesmīgi skaisti. Dīvaini, bet viņi visi bija analfabēti. Tur bija aleni, ričardi, kristoferi, vinniji pūki (vai pūči) un viņu draugi. Es peldēju starp akmeņiem (vai Meksikas līcī maz ir akmeņi?) un kliedzu, un spiedzu aiz priekiem. Pēkšņi mani aprija haizivs, bet es par to smējos. Haizivs vēderā bija tikai mazie ķīniešu liliputi, kuri klanījās manā priekšā un sauca "Huaņ!". No haizivs iekšējās auss izbīdījās acs un teica, ka "Huaņ" esot pilsēta. Kāds iepriekš apēstais piedāvāja man kaut ko zaļi staipīgu, bet es ēdu puvušus ābolus un teicu, ka tādi man garšojot vislabāk. Diskutējām par omleti un to, kāpēc tās izgudrotājam nav piešķirta Nobela prēmija. Pēkšņi atrados Santakrusas salā un biju pingvīns. Es ēdu dzeltenu dziju un mācījos zīlīšu valodu no Stendāla romāniem. Tad es lidoju, lidoju, lidoju... kosmosā, zvaigznēs, lidmašīnā, sapnī, kā putns, kā tauriņš, kā citplanētietis... un tad kritu, kritu, kritu... kritu bezgalīgi, bezsvarā, kritu, kritu, kritu... Es redzēju, kā uz mana kapa bija uzrakstīts ESMU REIVS.

***Lai cik dīvaini tas neliktos, bet šīs stāstiņš ir iz senās jaunības un tīņa gadiem (pavisam precīzi - 1991. gada). Šodien staigāju pa pielijušo mežu un atradu fotogrāfijā redzamos divus žokļus (teikt "Žokļi 2" laikam būtu autortiesību pārkāpums). Šis skats uzreiz atsauca atmiņā sen rakstīto. Un tikai nupat, kad to pārrakstīju šeit, apjautu, ka rakstīšana ir bijusi tā lieta, ar kuru esmu pavadījusi puča gadu un vēl pāris nākamos. Ja kāds man tagad jautātu, ko darīju pirms 20 gadiem vai kā atceros puča dienas, tad, visticamākais, arī sīki stāstītu par redzētajiem tankiem, bet kladēs sešos turpinājumos sarakstītie stāsti būtu vien manas visslepenākās atmiņas. Laiks, kad nebija feisbuku, tviteru, linkedinu un pat ne mobilo telefonu un e-pastu... Tikai divas desmitgdes, bet pasaule ir tā pārmainījusies...
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk