Es dzīvoju kaut kur Savannā, protams, tajā pilsētā. Varbūt tā nemaz nebija Savanna, bet gan Čarlstona. Kāpēc es peldēju Meksikas līcī? Līcis bija tik liels kā strauts, bet tie mēdz būt arī lieli kā upes un līči. Tā man tika stāstīts. Man apkārt bija daudz ļaudis - visi briesmīgi skaisti. Dīvaini, bet viņi visi bija analfabēti. Tur bija aleni, ričardi, kristoferi, vinniji pūki (vai pūči) un viņu draugi. Es peldēju starp akmeņiem (vai Meksikas līcī maz ir akmeņi?) un kliedzu, un spiedzu aiz priekiem. Pēkšņi mani aprija haizivs, bet es par to smējos. Haizivs vēderā bija tikai mazie ķīniešu liliputi, kuri klanījās manā priekšā un sauca "Huaņ!". No haizivs iekšējās auss izbīdījās acs un teica, ka "Huaņ" esot pilsēta. Kāds iepriekš apēstais piedāvāja man kaut ko zaļi staipīgu, bet es ēdu puvušus ābolus un teicu, ka tādi man garšojot vislabāk. Diskutējām par omleti un to, kāpēc tās izgudrotājam nav piešķirta Nobela prēmija. Pēkšņi atrados Santakrusas salā un biju pingvīns. Es ēdu dzeltenu dziju un mācījos zīlīšu valodu no Stendāla romāniem. Tad es lidoju, lidoju, lidoju... kosmosā, zvaigznēs, lidmašīnā, sapnī, kā putns, kā tauriņš, kā citplanētietis... un tad kritu, kritu, kritu... kritu bezgalīgi, bezsvarā, kritu, kritu, kritu... Es redzēju, kā uz mana kapa bija uzrakstīts ESMU REIVS.
***Lai cik dīvaini tas neliktos, bet šīs stāstiņš ir iz senās jaunības un tīņa gadiem (pavisam precīzi - 1991. gada). Šodien staigāju pa pielijušo mežu un atradu fotogrāfijā redzamos divus žokļus (teikt "Žokļi 2" laikam būtu autortiesību pārkāpums). Šis skats uzreiz atsauca atmiņā sen rakstīto. Un tikai nupat, kad to pārrakstīju šeit, apjautu, ka rakstīšana ir bijusi tā lieta, ar kuru esmu pavadījusi puča gadu un vēl pāris nākamos. Ja kāds man tagad jautātu, ko darīju pirms 20 gadiem vai kā atceros puča dienas, tad, visticamākais, arī sīki stāstītu par redzētajiem tankiem, bet kladēs sešos turpinājumos sarakstītie stāsti būtu vien manas visslepenākās atmiņas. Laiks, kad nebija feisbuku, tviteru, linkedinu un pat ne mobilo telefonu un e-pastu... Tikai divas desmitgdes, bet pasaule ir tā pārmainījusies...
Komentāri
Ierakstīt komentāru