Pāriet uz galveno saturu

Pastaiga kopā ar...

Valentīndiena, 14. februāris, ir diena, kad pārīši jaunākos un vecākos gados apmainās mīļām dāvaniņām, puķēm, bučiņām un dodas kopīgās vakariņās, rokās sadevušies. Svešzemju tradīcija, kas, manuprāt, ir viena no gada jaukākajām dienām, kas likuma vārdā būtu jāpasludina par brīvdienu, lai pasaulē vairotu mīļumu. Šogad mana Valentīndiena izvērtās gana negaidīta, jo "Pastaiga" kopā ar "Sola" un dzīvesdraugu izvērtās par "Pastaigu" kopā ar "Sola", dzīvesdraugu un sadarbības partneriem no Polijas.


Dienas plāni bija zināmi jau diezgan sen. Par kora "Sola" tuvo un tālo slavu informācija no tiešavota - kora soprāna un skanīgās "Āāaaaaa" balss īpašnieces Lindas - nāk regulāri, tikai manām ausīm ir uzkāpis zilonis, tāpēc es labprātāk izvēlos kaut ko melodisku no bītliem, preslijiem vai čakiem berijiem, kuriem varu gaudot līdzi un  izlocīt kājas, un neizliekos, ka esmu koru mūzikas fane. Nelepojos ar to, taču arī neliekuļoju, sakot, ka Dziesmu svētku koncerta vietā es labāk klausītos savu domu dunēšanā.

Kad nu pagājušā gada beigās Linda minēja, ka "Sola" katru gadu veido vienu īpašo "vieglo" koncertu un tas ir tieši Valentīndienas noskaņās, es klusībā nodomāju, ka šādu avantūru es gan gribētu redzēt un dzirdēt, jo tomēr gribas, lai arī man būtu kāds viedoklis par Latvijas labāko amatierkori. Tā nu kolēģei bija uzdevums ik pa laikam atcerēties un atgādināt man šo apņemšanos. Pagājušajā nedēļā Linda paziņoja, ka koncerts norisināsies muzeja "Arsenāls" telpās un ieeja būs Ls 1, un es pārsteigumā iesaucos, jo, manuprāt, šāda maksa ir trakoti smieklīga. To minu tādēļ, ka atliek vien visiem kultūrmīļiem būt vērīgiem un sekot līdzi dažādajiem pasākumiem, jo baudu, turklāt augstvērtīgu, kvalitatīvu un izsmalcinātu, sirdij var rast arī grašu vērtībā - pat ģimene var atļauties doties uz šādu pasākumu, pretī saņemot enerģiju un iedvesmu ne tikai vienam vakaram.

Tomēr liktenim labpatikās šajā dienā iemontēt garu jo garu un nopietnu jo nopietnu sanāksmi kopā ar sadarbības partneriem no Polijas. Mana kļūda bija tā, ka pusdienās (ekselentajā Bites Blues Club) uz Bartoša jautājumu par maniem vakara plāniem atbildēju pavisam godīgi. Tad nu atklājās, ka arī viņam ir mūžveca mīlestība pret koru mūziku, un tādējādi sev bez dzīvesdrauga ieguvu vēl divus pavadoņus šimvakaram.

Vai man jāsaka, ka kora koncerts ar nosaukumu "Pastaiga" sniedza vairāk, nekā es biju gaidījusi? Pirmais pārsteigums - visi dziedoņi bija tik neformāli mīlīgi, ka prieks bija ne tikai klausīties dziedājumos (es jau teicu, ka man zilonis ir uzkāpis uz ausīm, tāpēc tos dum, dum, dum un pa, pa, pa tā īsti nemaz neatšķīru), bet arī vērot meiteņu dažados tērpus un aksesuārus (o, es esmu lakatiņu fane!) un puišu tauriņus un hūtītes. Cik jauki redzēt nesterilā koncertā nesterilā atmosfērā (ļaužu bija tik daudz, ka ne vienam vien nācās sēdēt uz muzeja trepītēm) redzēt nesterilus priekšnesumus atraktīvu dziedoņu izpildījumā! Protams, ka biji visi āaaaaa un ēeeee, kā jau tas koru balsīm pienākas, bet šie āaaaa un ēeeee bija gan ģitāras, gan akordeona pavadībā, daloties grupās, pārgrupējoties un ik pa laikam rotējot kā rotaļu vilciņiem. Patiešām atraktīvi! Kas man patika visvairāk? Iespēja pakustināt kājas un smaidīt, īpaši pie "Lai jums izdodas, draugi!" un "Mēs pārtiekam viens no otra".

Bartošs un Magdalēna bija tikpat sajūsmināti kā mēs, fotografējot un filmējot dziedātāju priekšnesumus, lai gan neko vairāk kā dum dum dum arī nesaprata:) Pēc koncerta viņu jautājums bija šāds: kur var dabūt kora ierakstus? Vai tas nav viens varens kompliments šim korim?

Lai viss nebūtu tik optimistiski, tomēr minēšu, kas man nepatika. Jā, man nepatika videoprojekcijas, kas pavadīja lasījumus dziesmu starplaikos. Lai gan foto bija kvalitatīvi un pat no interesantām vietām, tie atkārtojās no lasījuma uz lasījumu, tāpēc pēc brīža jau šķita uzmācoši garlaicīgi. Tie arī šķita "samesti", nevis pieskaņoti lasījumiem, piemēram, interesantajā fragmentā par tēju, bulciņu un zvaigznēm būtu gribējies kaut ko no romantiskas kafejnīcas ar pārīti sveču gaismā (nu ko lai es padaru, ja man ir tik spilgta vizuālā iztēle?), bet tā vietā nācās vērot pagalmus un koka ēkas.

Un vēl viena lieta. Visu cieņu un apbrīnu koncerta idejai, bet man pietrūka optimistiskā noskaņojuma, kas valdīja pēc varen neparasti izpildītās "Lai jums izdodas, draugi!". Šīs dziesmas laikā tiešām kājas kustējās un gribējās dungot līdzi, pēc tās valdīja dārdinoši aplausi un sajūsmas gaviles. Ļoti, ļoti gribējās, lai šāds ir koncerta noslēgums, kad visi apkārtējie kļūst kā seni draugi. Protams, ka akadēmiski pareizāk ir koncertu noslēgt ar "pareizu" dziesmiņu, bet... Ja jau koncerts no sākta gala bija iecerēts kā neparasts veltījums Valentīndienā, tad gribējās arī skaļi nepareizu noslēgumu ar skatītājiem, kas lec kājās un sajūsmā steidz pasniegt ziedus koristiem, jo tieši tā bija pēc šīs dziesmas. 

Rezultāts? Es noteikti piesakos pierakstīties uz "Solas" nākamgada Velentīndienas koncertu, ja vien tas atkal tiek plānots kā neparasts pārsteigums klausītājiem! Šis bija varen izdevies vakars, kuru noslēdza skanīgas balsis, vedot aizraujošā pastaigā nošu takās. Paldies!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...