Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par "Ēnu dienu"

Kad vēl pirms gadiem divpadsmit strādāju skolā, to sauca par "Projektu nedēļu". Arī maniem bērniem vēl pirms pāris gadiem tā bija "Projektu nedēļa". Nedēļa (retāk) vai trīs darbdienas (parasti) februāra vidū, kad stundas nenotika, bet lielākā vai mazākā draugu pulkā vai retākos gadījumos individuāli vajadzēja kaut ko "pētīt", "izstrādāt", "pierādīt" un visbeidzot "prezentēt". No skolotāja erudīcijas un radošuma bija atkarīgs tas, cik vērtīgas šīs ne-mācību stundu dienas būs pavadītas. Ar retiem izņēmumiem tās bija izniekotas dienas, kad kaut kas skolēniem bija jādara ķeksīša pēc, jo, lūk, ir "Projektu nedēļa". Šķiet, ka tagad jau pāris gadus mācību procesa izniekošana notiek zem nosaukuma "Ēnu diena".


Pirms diviem gadiem, kad meita bija 6. klases skolniece un "Ēnu diena" kļuva par obligāto skolas pasākumu, viņa cītīgi arī mēģināja tikt ēnot sev interesējošos cilvēkus attiecīgajā institūcijā, proti, mākslīgā intelekta guru. Reģistrēšanās notika caur oficiālo tiešsaistes vietni, kur pie attiecīgā piedāvājuma bija minēts gan amats, gan atbildīgās kontakpersonas e-pasts, uz kuru skolēniem vajadzēja sūtīt savus CV un motivācijas vēstules ar paskaidrojumu, kāpēc tieši šis amats interesē. Lieki piebilst, ka manai sestklasniecei CV aprobežojās ar personisko informāciju, dzīvesvietas adresi un skolas nosaukumu, bet motivācijas vēstulē bija viens teikums par to, kāpēc tad meitene gribētu redzēt šī speciālist ikdienu (interesanti būtu pajautāt, vai "Ēnu dienu"  organizatori zina, kurā klasē māca rakstīt CV un motivācijas vēstules). Protams, ka atnāca noraidījums no minētās institūcijas. Nu ko, bērns vīlies "Ēnu dienās", vecāki - saņēmuši to, ko jau gaidīja. Ķeksīša pēc bērns tiek paņemts (kārtējo reizi) līdzi vecākiem. Uzreiz jāsaka paldies mūsu darba devējiem, jo bērni šeit netiek uzskatīti par traucēkli.

Pagājušajā gadā meitas skolotāja diezgan laicīgi sazinājās ar mani, tādējādi šī ķeksīša pasākuma ietvaros visai klasei kopā ar kolēģi novadījām pasākumu, kura laikā skolēniem stāstījām par to, kā tad top grāmatas, kā strādā tipogrāfija (viņi varēja vērot filmiņu un uzzināt, ka vēl šobaltdien ir tādi ražošanas procesi, kas tiek veikti ar rokām) un kā strādā redaktors, iejusties korektora "ādā" un tekstos meklēt kļūdas, kas, starp citu, korektoram ir jāatzīmē ar zaļas krāsas pildspalvu, bet redaktoram - ar zilas. Skolotāja šo darbošanos novērtēja atzinīgi, un skolēniem arī esot paticis.

Nu klāt ir jaunas "Ēnu dienas". Pirmkārt, vadot seminārus skolēniem un skolotājiem, zinu, ka nav pat vienota laika visā valstī, kad tad šīs "Ēnu dienas" jeb "Projektu nedēļa" notiek, jo dažās skolās pasākumi bija jau šonedēļ, bet citviet - nākamnedēļ. Tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas ir, kaut kur nekā nav, kāds kaut kā bumbulējas, kāds darbojas pēc kā māku, tā mauju principa.

Otrkārt, atkal redzu to pašu - pasākuma kvalitāte ir atkarīga no skolotāja vēlmes pavērst skolēnu skatu uz vēl nezināmo, citu apvārsni. Brīnos, kā šogad nevienam no maniem bērniem nav jāiet uz zoodārzu, jo viss izskatījās tuvu tam. 

Treškārt, vai tiešām kaut kas tāds kā šis pasākums nokrīt kā zibens no skaidrām debesīm un nav ierakstīts kādā skolas darba plānā visam gadam? Jo mani patiesi izbrīna tas, ka dēla - 5. klases skolnieka - audzinātāja raksta vecākiem e-pastu ar lūgumu uzņemt klasi savā darbavietā vien pāris nedēļas pirms pasākuma. Es labprāt arī dēla klasei pastāstītu, kā tad īsti top grāmatas, kā top interaktīvi mācību materiāli un kāpēc e-grāmata nav tikai teksta ielādēšana e-lasītājā. Piedošanu, skolotāji, bet mans darba kalendārs ir aizpildīts ar dažādiem pasākumiem līdz aprīļa vidum. Ja es savu ikdienu plānoju, tad kāpēc jūs par "Ēnu dienām" atceraties pēkšņi, un man rodas sajūta, ka tas tiek darīts tikai tad, kad ūdens smeļas mutē? Kāpēc līdz ar 2. semestra sākumu skolotāji nevar izsūtīt e-pastus, ka tajā un tajā datumā būs "Ēnu dienas", lūdzu, vecāki, atsaucieties, varbūt varat pie sevis uzņemt 30 nemiera garus

Abi mani bērni mācās vienā no Rīgas top 10 vidusskolām, bet pat šeit katrai klasei "Ēnu diena" ir nolikta citā datumā: dēlam - otrdienā, bet meitai - trešdienā. Instrukcija ir šāda: ja nevarat atrast, kur ēnot, tad a) vai nu ejiet uz vecāku darbavietu, b) veidojiet interviju ar vecākiem par viņu darbavietu. Nu ko, otrdien dēls dzīvosies pie tēta, bet trešdien kopā ar māsu un māsas draudzeni, kurai nav tik vienkārši tikt vecāku darbavietā, būs mani ēnotāji

"Ēnu diena"  kā tāda ir visnotaļ atbalstāms pasākums, tikai man šķiet, ka tās vērtība ir stipri vien kritusies, jo iepazīties ar sevi intresējošajām profesijām ir lemts vien retajam no Latvijas 200 tūkstošiem skolēnu. Es priecājos, ka maniem bērniem patīk tas, ko dara viņu vecāki, viņi labprāt nāk pie mums (un reizēm pēc stundām ir atskanējis zvans ar tekstu "Mammīt, es varu aizbraukt pie tevis uz darbu? Tev ir tik daudz grāmatu! Es pasēdēšu un palasīšu pavisam klusiņām!" Taču mani bērni pārāk labi zina, ko un kā es daru, un arī savu nākotni viņi nesaista ar šo sfēru. Viņus interesētu pasēdēt blakus kādam īstam zinātniekam, paskatīties, ko dara ķīmiķi vai fiziķi. Manu paziņu lokā šādu speciālistu nav, kas gribētu divas dienas (atceries, ko rakstīju iepriekš - vienam jāēno otrdien, otram - trešdien!) sev blakus kādu pusaudzi-nezinīti, kuru vienkārši interesē zinātne, bet savā motivācijas vēstulē viņš nav tik gudrs, lai pieaugušā ausīm glaimojošā tekstā paskaidrotu, kā šajā dienā četrās stundās gūtās zināšanas viņam palīdzēs nākotnes karjerā. Un vai tiešām tādai būtu jābūt "Ēnu dienu" būtībai?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav