Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par "Ēnu dienu"

Kad vēl pirms gadiem divpadsmit strādāju skolā, to sauca par "Projektu nedēļu". Arī maniem bērniem vēl pirms pāris gadiem tā bija "Projektu nedēļa". Nedēļa (retāk) vai trīs darbdienas (parasti) februāra vidū, kad stundas nenotika, bet lielākā vai mazākā draugu pulkā vai retākos gadījumos individuāli vajadzēja kaut ko "pētīt", "izstrādāt", "pierādīt" un visbeidzot "prezentēt". No skolotāja erudīcijas un radošuma bija atkarīgs tas, cik vērtīgas šīs ne-mācību stundu dienas būs pavadītas. Ar retiem izņēmumiem tās bija izniekotas dienas, kad kaut kas skolēniem bija jādara ķeksīša pēc, jo, lūk, ir "Projektu nedēļa". Šķiet, ka tagad jau pāris gadus mācību procesa izniekošana notiek zem nosaukuma "Ēnu diena".


Pirms diviem gadiem, kad meita bija 6. klases skolniece un "Ēnu diena" kļuva par obligāto skolas pasākumu, viņa cītīgi arī mēģināja tikt ēnot sev interesējošos cilvēkus attiecīgajā institūcijā, proti, mākslīgā intelekta guru. Reģistrēšanās notika caur oficiālo tiešsaistes vietni, kur pie attiecīgā piedāvājuma bija minēts gan amats, gan atbildīgās kontakpersonas e-pasts, uz kuru skolēniem vajadzēja sūtīt savus CV un motivācijas vēstules ar paskaidrojumu, kāpēc tieši šis amats interesē. Lieki piebilst, ka manai sestklasniecei CV aprobežojās ar personisko informāciju, dzīvesvietas adresi un skolas nosaukumu, bet motivācijas vēstulē bija viens teikums par to, kāpēc tad meitene gribētu redzēt šī speciālist ikdienu (interesanti būtu pajautāt, vai "Ēnu dienu"  organizatori zina, kurā klasē māca rakstīt CV un motivācijas vēstules). Protams, ka atnāca noraidījums no minētās institūcijas. Nu ko, bērns vīlies "Ēnu dienās", vecāki - saņēmuši to, ko jau gaidīja. Ķeksīša pēc bērns tiek paņemts (kārtējo reizi) līdzi vecākiem. Uzreiz jāsaka paldies mūsu darba devējiem, jo bērni šeit netiek uzskatīti par traucēkli.

Pagājušajā gadā meitas skolotāja diezgan laicīgi sazinājās ar mani, tādējādi šī ķeksīša pasākuma ietvaros visai klasei kopā ar kolēģi novadījām pasākumu, kura laikā skolēniem stāstījām par to, kā tad top grāmatas, kā strādā tipogrāfija (viņi varēja vērot filmiņu un uzzināt, ka vēl šobaltdien ir tādi ražošanas procesi, kas tiek veikti ar rokām) un kā strādā redaktors, iejusties korektora "ādā" un tekstos meklēt kļūdas, kas, starp citu, korektoram ir jāatzīmē ar zaļas krāsas pildspalvu, bet redaktoram - ar zilas. Skolotāja šo darbošanos novērtēja atzinīgi, un skolēniem arī esot paticis.

Nu klāt ir jaunas "Ēnu dienas". Pirmkārt, vadot seminārus skolēniem un skolotājiem, zinu, ka nav pat vienota laika visā valstī, kad tad šīs "Ēnu dienas" jeb "Projektu nedēļa" notiek, jo dažās skolās pasākumi bija jau šonedēļ, bet citviet - nākamnedēļ. Tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas ir, kaut kur nekā nav, kāds kaut kā bumbulējas, kāds darbojas pēc kā māku, tā mauju principa.

Otrkārt, atkal redzu to pašu - pasākuma kvalitāte ir atkarīga no skolotāja vēlmes pavērst skolēnu skatu uz vēl nezināmo, citu apvārsni. Brīnos, kā šogad nevienam no maniem bērniem nav jāiet uz zoodārzu, jo viss izskatījās tuvu tam. 

Treškārt, vai tiešām kaut kas tāds kā šis pasākums nokrīt kā zibens no skaidrām debesīm un nav ierakstīts kādā skolas darba plānā visam gadam? Jo mani patiesi izbrīna tas, ka dēla - 5. klases skolnieka - audzinātāja raksta vecākiem e-pastu ar lūgumu uzņemt klasi savā darbavietā vien pāris nedēļas pirms pasākuma. Es labprāt arī dēla klasei pastāstītu, kā tad īsti top grāmatas, kā top interaktīvi mācību materiāli un kāpēc e-grāmata nav tikai teksta ielādēšana e-lasītājā. Piedošanu, skolotāji, bet mans darba kalendārs ir aizpildīts ar dažādiem pasākumiem līdz aprīļa vidum. Ja es savu ikdienu plānoju, tad kāpēc jūs par "Ēnu dienām" atceraties pēkšņi, un man rodas sajūta, ka tas tiek darīts tikai tad, kad ūdens smeļas mutē? Kāpēc līdz ar 2. semestra sākumu skolotāji nevar izsūtīt e-pastus, ka tajā un tajā datumā būs "Ēnu dienas", lūdzu, vecāki, atsaucieties, varbūt varat pie sevis uzņemt 30 nemiera garus

Abi mani bērni mācās vienā no Rīgas top 10 vidusskolām, bet pat šeit katrai klasei "Ēnu diena" ir nolikta citā datumā: dēlam - otrdienā, bet meitai - trešdienā. Instrukcija ir šāda: ja nevarat atrast, kur ēnot, tad a) vai nu ejiet uz vecāku darbavietu, b) veidojiet interviju ar vecākiem par viņu darbavietu. Nu ko, otrdien dēls dzīvosies pie tēta, bet trešdien kopā ar māsu un māsas draudzeni, kurai nav tik vienkārši tikt vecāku darbavietā, būs mani ēnotāji

"Ēnu diena"  kā tāda ir visnotaļ atbalstāms pasākums, tikai man šķiet, ka tās vērtība ir stipri vien kritusies, jo iepazīties ar sevi intresējošajām profesijām ir lemts vien retajam no Latvijas 200 tūkstošiem skolēnu. Es priecājos, ka maniem bērniem patīk tas, ko dara viņu vecāki, viņi labprāt nāk pie mums (un reizēm pēc stundām ir atskanējis zvans ar tekstu "Mammīt, es varu aizbraukt pie tevis uz darbu? Tev ir tik daudz grāmatu! Es pasēdēšu un palasīšu pavisam klusiņām!" Taču mani bērni pārāk labi zina, ko un kā es daru, un arī savu nākotni viņi nesaista ar šo sfēru. Viņus interesētu pasēdēt blakus kādam īstam zinātniekam, paskatīties, ko dara ķīmiķi vai fiziķi. Manu paziņu lokā šādu speciālistu nav, kas gribētu divas dienas (atceries, ko rakstīju iepriekš - vienam jāēno otrdien, otram - trešdien!) sev blakus kādu pusaudzi-nezinīti, kuru vienkārši interesē zinātne, bet savā motivācijas vēstulē viņš nav tik gudrs, lai pieaugušā ausīm glaimojošā tekstā paskaidrotu, kā šajā dienā četrās stundās gūtās zināšanas viņam palīdzēs nākotnes karjerā. Un vai tiešām tādai būtu jābūt "Ēnu dienu" būtībai?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.