Akadēmiskās mūzikas pazinēji saka, ka Latvijā ir viens koris, kura skanējums ir jādzird ikvienam, un tas esot Latvijas Radio koris. Tad nu visbeidzot piektdienā, 24. februārī, arī es tapu uzaicināta uz šī kora koncertu, turklāt īpašu - Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" unikālu atskaņojumu ar divu pianistu - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa - pavadījumu un divu solistu - Ingas Kalnas un Egila Siliņa - meistarīgajiem dziedājumiem. Taču kur šeit iederas klavierspēle ar kājām?
Esmu no tās darbaholiķu sugas, kuriem nepieciešama kvalitatīva, nevis kvantitatīva, atpūta ar patiešām spilgtām emocijām, iespaidiem, atmiņām. Mans laiks ir pārāk dārgs, lai to izniekotu traļi-vaļi pasākumos (ak vai, cik daudz kinofilmu un teātra izrāžu varētu ierakstīt šajā kategorijā!), tāpēc arvien vairāk sliecos par labu dārgākiem un līdz ar to arī "ekskluzīvākiem" pasākumiem, pēc kuriem nav rūgtas pēcgaršas. Man vajag, lai pasākums dzīvo manī vēl vairākas dienas pēc tā norises. Tam ir jādod spēks un jāiedvesmo. Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" izpildījums Lielajā ģildē atbilda visiem šiem nosacījumiem.
Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc mums ar Andri tik ļoti patika koncerts, ir tas, ka sēdējām balkona pirmajā rindā un varējām superlabi redzēt katra korista, solista, pianista mīmiku un emocijas, atskaņojot Brāmsa "Vācu rekviēmu". Lai arī pati esmu mācījusies klavierspēli un teorētiski šos emocionālos, uz skatītāju/klausītāju vērstos knifiņus pārzinu, es par pasākuma naglu uzskatu abu pianistu, bet jo īpaši Diānas Ketleres, sniegumu (turklāt viņa koncertēja savā vārda dienā!).
Vēl tagad skudriņas skrien pa ādu, atceroties un vizualizējot Ketleres virtuozo spēli! Jā, es to saucu par klavierspēli ar kājām! Viņas kājas darbojās gluži tāpat kā rokas un galva, un to nevar aprakstīt, tas vienkārši ir jāredz, cik spēcīgu emocionālo atombumbu spēj saražot augstas klases profesionālis, sniedzot neaizmirstamu baudījumu ne tikai klausītāju ausīm, bet arī skatītāju acīm (man žēl, ka tālākajās rindās sēdošajiem šādas emociju gammas ir tikai nojaušamas). Arī Zariņš neatpalika, lai gan ekspresivitātes ziņā nebija tik spožs - starp viņu un Ketleri valdīja perfekta, ar acu skatieniem panākta, saskaņa.
Radio koris? Diriģents Kaspars Putniņš, manuprāt, ir panācis to, ka tikpat labi viņš uz skatuves varētu arī nebūt - koris ir tik profesionāli pašpietiekams, lai zinātu, ka traļi-vaļi būtu zem viņu goda. Nezinu, cik ilgi koris bija mēģinājis kopā ar solistiem un pianistiem, taču viss bija perfekti, un visi mākslinieki atradās uz vienas muzikālās stīgas. Es varu izteikt tikai lielu apbrīnu viņu profesionālajai varēšanai, taču vienlaikus šis bija ne tikai ķeksītis un iespēja atrādīties, bet patiešām arī šķita, ka visi muzicē no sirds, un emocijas ir tik patiesas kā fakts, ka rīti kļūst arvien gaišāki. Lūk, tieši to es sagaidu no ikviena pasākuma - patiesas emocijas un performanci, kas patīk pašiem izpildītājiem! Par to viņiem "Bravo!" no manis.
Lai viss nebūtu tik saldi un jauki...
Tomēr gribētos minēt divas lietas, kas, manuprāt, krietni pabojāja pacilājošo koncertu. Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc uz koncertiem ir jānāk slimai tautai. Vai tiešām klepojošie nevarētu savas biļetes iemainīt vai iedāvināt radiniekiem, kolēģiem vai vienkārši jebkuram citam, nevis nākt un vairāk nekā stundu citiem klātesošajiem ziņot par apgrūtinošo elpošanu vai kakla kasīšanos? Es saprotu, ka ir cilvēki, kuri uz šāda līmeņa pasākumu biļetes steidz iegādāties, tiklīdz uzzina par pasākumu, un slimību jau arī neviens neaicina un negaida, bet tomēr... Manuprāt, sēdēt koncertā un klepot ir arī necieņa pret māksliniekiem, ne tikai pārējiem klausītājiem, kuri ir sapulcējušies, lai baudītu mākslas darbu no skatuves, nevis blakussēdētāju trokšņus.
Un otra lieta. Jā, pēc koncerta bija aplausi, ziedi solistiem un ovācijas (tiesa gan, ne tādas, kādas biju cerējusi sagaidīt šāda augstvērtīga līmeņa koncertam). Mani apbēdināja tas, ka klausītāju aplausi apklusa, pirms vēl pēdējie koristi bija nogājuši no skatuves. Skumji, patiešām skumji, ka mūsu klausītāji tā steidzas pirmie būt rindā pēc saviem mēteļiem, ka nespēj sagaidīt un ar cieņu pavadīt pēdējo koristu noejam no skatuves.
Jā, ir vēl kāds mazs sīkums - man būtu gribējies, lai arī Inga Kalna būtu līdzās uz skatuves Egilam Siliņam jau no koncerta pirmajām skaņām. Bija dīvaini skatīties, kā viens krēsls uz skatuves ilgu laiku ir tukšs, un pie sevis minēt, vai soliste vispār būs vai uzskries uz skatuves pēdējā brīdī, vai tā būs Inga Kalna vai kāda aizstājēja. Var jau saprast, ka mākslinieki ir aizņemti, noslogoti cilvēki, bet tad jau arī Egils Siliņš varēja ierasties tikai uz sava dziedājuma laiku, vai ne? Arī viņam koncerta pirmajā pusstundā nebija jādzied.
Un pavisam noslēguma vietā.
Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos kultūras pasākumus, kas mani ir iedvesmojuši ilgākam laikam un kurus gribas atcerēties atkal un atkal. Lūk, šis tad ir viens no tiem, kas nelika vilties un sniedza emocijas, kas tik ļoti nepieciešamas, lai atkal mestos darba maratonā. Vislielākā pateicība par profesionālo patiesumu izpildītājiem! Un es noteikti zinu, ka nākamreiz es baudīšu Radio kori, izpildot "Kara dabu"! Taču līdz tam man vēl būs džeza starpbrīdis:)
Komentāri
Ierakstīt komentāru