Pāriet uz galveno saturu

Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties


Esmu rūdīts ceļotājs. Varu sapakoties ceļojumam zibensātri. Pa gaisu, pa zemi ar automašīnu vai vilcienu - saki, kur un cikos man jābūt, un es būšu. Tikai neliec man kāpt uz kuģa! Labi, es uzkāpšu, tikai briesmīgi happy es nebūšu. Esmu braukusi pa Temzu, pa Amsterdamas kanāliem, Helsinkos uz Somenlinna salu (pat divreiz - komandējumā un ar ģimeni), arī Stambulā, bet vienmēr tie ir bijuši kas jādara, jādara sajūtu pasākumi. Tāpēc ikviens var iedomāties, ar kādām šausmām es gaidīju kruīza braucienu ar Tallink prāmi "Romantika" uz Stokholmu, jo izturēt kuģī stundu ir viena lieta, pavisam kas cits, ja tur ir jānakšņo! 

Manas šausmas no dienas dienā pieņēmās spēkā un nepilnu nedēļu pirms brauciena es patiešām biju slima (un te nu es nezinu, vai temperatūra bija no kādas reālas saaukstēšanās vai no gaidāmā brauciena). Taču man nācās saņemties, jo ģimene gaidīja šo izraušanos no darbiem un skolas, turklāt arī es ļoti vēlējos atpūsties - kanāriņu salu vietā šoreiz bija vien jāsamierinās ar īsāku atpūtu. Biju sev nozvērējusies, ka neskatīšu nevienu e-pastu un uz zvaniem neatbildēšu (vola! izturēju pat ar uzviju!!!). Lai ceļojumu godam spētu izturēt, biju nopirkusi gan brokastis, gan vakariņas abos virzienos zviedru galda restorānā, jo mēģināju mierināt sevi ar domu, ka sliktākajā gadījumā varēšu sēdēt pie tukšā šķīvja un locīt salvetes visos sev zināmajos veidos. Tieši tāpat arī apzināti izvēlējos kruīzu ar "Romantiku", jo šis ir a) lielāks kuģis, tātad a.1.) stabilāks, a.2.) ar vairāk klājiem, kur vazāties, ja galīgi viss ir garām; b) greznāks. Tādi mani racionālie apsvērumi. Un tomēr A klases kajīte, lai būtu lodziņš, ja nu kaut kas sensacionāls ir jāvēro.

Kamēr es vēl uz sauszemes mocījos ar slimību, sīkaliņš Artūrs jau bija paspējis sastādīt To Do sarakstu, kurā ietilpa arī roņu vērošana Baltijas jūrā (tāpēc līdzi bija jāņem binoklis) un eklēru iepirkšana Stokholmā (Dievs vien zina, kāpēc tāda doma), bet Anete ar Andri, gana pragmantiski būdami, paļāvās, ka es visu nokārtošu (jā, Stokholmā ir kronas, tāpēc ar eiro, kas kaut kur mētājas, šeit neiztikt). Lai mani vēl vairāk uzmundrinātu gaidāmajam ceļojumam, Māte Daba atļāvās melno humoru un pirmdien/otrdien noorganizēja vētru (nu, ja manā sādžā 30 km no Rīgas naktī nav elektrība, tad skaidrs, ka arī jūra nav ieaijāta bērna miegā). Bet mums jādodas jūriņā trešdienas pēcpusdienā... Vēl skrējiens uz aptieku, lai iegādātos "kaut ko pret vemšanu un reiboņiem ceļojumos".

Trešdiena, 21. marts - diezgan gaiša diena, kas pārsteidzošā kārtā pienāk ar normālu vēju, - manī rada cerību, ka varbūt nemaz tik traki nebūs. Jā, līdz prāmim nokļūt var viens un divi, kājas pašas uz priekšu nes, ja ir tik entuziastiska ģimene kā manējā. Te nu mazliet aplauzāmies, jo, iemainījuši savu dāvanu karti pret kajītes numuru un ēšanas taloniem, izmisīgi meklējām kādu, kuram parādīt savas pases, bet tās te nevienam neinteresē. Es kā diegs biju pirms tam pārbijusies, ka Andri varbūt pat nelaidīs ceļojumā un liks palikt krastā, jo kaut kur dzirdēts, ka ceļošanai ir derīgas pases, kurām līdz beigu termiņam ir vismaz 6 mēneši. Andra pasei gan tā nebija, ja kas, tāpēc varbūt pat labi, ka nevienu četri mazi bundzinieki neinteresēja. Uzreiz teikšu, ka arī atpakaļceļā pie iečekošanās nebija pilnīgi neviena cilvēka, kuru interesētu mūsu identitāte.

Tiem, kas vēl nav devušies uz Stokholmu ar prāmi, - A klases kajītes četriem cilvēkiem ir uz 5. klāja - kuģim pa vidu tieši tur, kur notiek iekāpšana. Tas, protams, tajā brīdī mani iepriecināja, jo domāju, ka ja nu kas, tad vismaz esam netālu no durvīm (hi, hi, naivā būtne - it kā jūrā kādu laiž ārā pa metāla durvīm!). Apskatot visas zīmes "Jūs esat šeit" un "evakuācijas gadījumā sekojiet zaļajām bultām", atklājās, ka glābšanas laivas ir stāvu augstāk uz 6. klāja, vienā laivā var ietilpt 150 cilvēki, bet glābšanas vestes ir kaut kur turpat pie laivām. Hmmm, kā cilvēks, kas pieradis katrā lidojumā dzirdēt detalizētu informāciju, kā nu rīkoties, biju mazliet vīlusies, ka šeit info bija tāda paskopa. Nē, nē, viss bija kārtībā, jo visi dzirdējām, ka briesmu signāls ir "septiņi īsi un viens garš signāls" un kas šādā situācijā ir jādara, turklāt uzreiz jāsaka, ka labi, ka neko šādu arī nedzirdējām. Bet logs noderēja gan, jo, tuvojoties Zviedrijas krastiem, bija gana interesanti vērot lielākas un mazākas salas. Bet nu atpakaļ pie kajītes. Pirmais uzdevums man: iedzert "Vertirosan" tableti (tieši tā sauc tabletes pret "jūras slimību"), jo pamācībā teikts, ka tā jādzer stundu pirms došanās jūrā. Un tad drīz vien jau sākam pamest dzimtos krastus. Kā vēlāk izrādījās, tad šīs tabletes dzeršana bija nevajadzīga. Hip, hip, urrā!


Un te nu sākas pārsteidzošāko sajūtu daļa, jo... varu lēkāt, skriet un levitēt, jo jūtos kā uz sauszemes! Andris saka, ka kuģis pagriežas, es neko nejūtu. Anete saka, ka kuģis griežas, es joprojām neko nejūtu. Paskatos pa logu - jā, kuģojam, apkārt ir viļņi, uz priekšu kustam. Izejam uz 9. klāja sundeck - tiešām ir vējš, bet es turos vairāk nekā stabili. Tas arī mans lielākais šī brauciena atklājums, proti, esmu tik pārsteidzoši stabila, ka varētu mēģināt pieteikties kādā pārkvalificēšanās programmā par kosmonautu. Šī ir bilde no ceturtdienas rīta, kad teju, teju jau piestāsim Stokholmā, un mans ģīmis ir skābs tikai tādēļ, ka nāk miegs. Cilvēki šķiet pārsteidzoši daudz, kādi 500 jau nu noteikti - skolēnu grupas, ģimenes, vīri gados, jaunāki un vecāki, tomēr kuģa lielais plašums visus kaut kā izretina, tāpēc uz papēžiem nevienam neminam.

Bet vēl par dzīvi uz kuģa. Lai īsinātu garās stundas, kas mūs gaida, nolemjam uzreiz iet vakariņās. Esam rezervējuši apaļo galdiņu tieši kuģa priekšgalā cerībā, ka varēsim vērot apkārtni. Kāda vilšanās! Viss ir tīts miglā, ārā valda pelēcīgs drūmums, nav ne žiperīgu roņu, ne skaļi brēcošu un izsalkušu kaiju. Kas atliek? Ēst! Ēšana šajā kopgaldā gan nav lēta (pieaugušajiem Ls 21, jaunietei Anetei - Ls 11, bērnam Artūram - Ls 8), taču bezgala garda gan, tādēļ es patiešām iesaku ikvienam ceļotājam izmantot šo iespēju paēst zviedru galda restorānā. Sākot no ikriem un lašiem un beidzot ar saldējumiem - te ir teju vai viss, ko tava sirds var vēlēties. Turklāt gana gardi! Vakariņās gan dzērieni jāpērk pašam (mūsu bariņam tas bija + vēl kādi padsmit lati). Brokastis (Ls 8 pieaugušajam, Ls 5 jaunietim, Ls 3 bērnam) ir arī ikviena ēdāja višlista piepildījums - pārslas, olas šādas un olas tādas, sieri un desas, jogurti un augļi (Andris gan vēlējās, lai būtu arī āboli un banāni, ne tikai mani mīļie greipfrūti). Atpakaļceļa vakariņas paiet, vērojot, kā riet Saule pār Zviedrijas piekrastes šērām - burvīgs, mierpilns, laimīgs mirklis, kad šķiet, ka nekas nav svarīgs - tikai šis mirklis. Brokastis Rīgā pavadīja ķērcošas kaijas un industriālā ainava aiz loga. Welcome back.
Saulriets pie Zviedrijas krastiem 22. martā
Pie Zviedrijas krastiem 22. marta rītā


















Kuģis ir stabils un līgani mierīgs, vēders ir omulīgas labsajūtas pildīts, un tas nozīmē, ka ir laiks doties uz kuģa 6./7. klāju, kur paredzēta vakara šovprogramma. Sākumā gan plkst. 20.00 turpceļā ir informācija par Stokholmu, tās ievērojamākajām apskates vietām un sabiedrisko transportu (ļoti noderīgi, ja pirms tam ir bijis slinkums saplānot tās sešas brīvās stundas, ko nāksies pavadīt uz sauszemes). Un tad jau var sākties vakara izklaide!

Dienā, kad braucām mēs, varēja apgūt superīso Kubas salsas kursu (jā, jā, pat es centos saprast, kā tad īsti jāsoļo), malkot kokteiļus (atkal savi padsmit lati šajā bārā), piedalīties loterijā... un tu neticēsi, kas notika, bet Andris atvēra tieši tās pārsteigumu skapja durtiņas, aiz kurām bija Spānijas vīnu komplekts - vīnmīļa sapnis! Disenīte, karaoke, mazāk un vairāk iedzēruši tipiņi - viss, kā tam pienākas būt šādā pasākumā. Wi-fi darbojās diezgan uz goda, tviterziņas noderēja, lai ar vienu šāvienu nošautu daudzus zaķus (= kāpēc rakstīt daudzas sms, ja visus draugus var informēt tviterī?). Un tad jau pulkstenis tuvojas pusnaktij un cīruļiem tā kā uz miegu sāk vilkt... Pirmie nolūzām mēs abi ar Artūru. Abos vakaros, ja nu kas:) Par laimi, izklaides programma katrā vakarā ir tomēr atšķirīga, lai gan mūziķi ir vieni un tie paši, tātad gluži copy-paste divus vakarus pēc kārtas nav jābauda. Protams, var vērot arī šovmeņus no ceļotāju vidus, jo katrā vakarā ir kāds/kāda gana iereibis/iereibusi, kurš/kura tēlo bezmaksas klaunu, skrien uz skatuves, saplēš pa glāzei un uzvedas tā dīvaināk. Lai gan mani tas nemaz neuztrauc, jo vietas te tiešām ir visiem, un mani ceļi ar dīvaiņiem nekrustojas. Galvenais, ka jūras slimība ir izrādījusies kārtējais mīts:)

Ko es ieteiktu uzlabot
Pirmkārt, varētu tomēr pulksteņus teikt pēc vietējā laika, tas ir, iebraucot Stokholmā, pārorientēties uz Stokholmas laiku. Ja pasaka, ka kuģis atiet plkst. 18.00, tad man ir jāsatraucas, jo patiesībā tas ir 17.00 pēc vietējā laika. Nekas nenotiktu, ja drošības pēc informācija tiktu sniegta abos laikos.
Otrkārt, varbūt varētu būt kāds klusais stūrītis, kāda kafejnīcas daļa vai kas tamlīdzīgs, kur varētu sēdēt un dzērienus malkot dāmas/ģimenes, kurām patiktu kaut vai 80.-90. gadu ritmi un nesteidzīga kokteiļa malkošana. Ja varētu kokteili paņemt līdzi uz kajīti, es būtu sēdējusi tikai kajītē, jo skatuves troksnis un traļi-vaļi man īsti pie sirds negāja. "Pineapple dream"  man garšoja labāk nekā "Salsa":)
Taču cik cilvēku, tik arī viedokļu, un lielos vilcienos (un mazās lokomotīvēs) viss bija labi.

Kuģošana ir bijusi kā pa diedziņu, un Stokholma 22. marta rītā mūs sagaida ar zilām debesīm, spožu sauli, gandrīz bezvēju un + 15 grādiem. Mums plāns ir skaidrs, mūsu takas vedīs uz Zinātnes muzeju. Par to tad nākamais ieraksts.

Komentāri

  1. Jūras slimība pavisam noteikti nav mīts :|

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. O, jā, es to zinu! Pārāk labi atceros tos zaļos ģīmjus, kas nāca iekšā darbā pagājušā gada oktobrī no šī paša brauciena:( Tieši tāpēc jau man bija tik LIELAS bailes no šī brauciena un TĀDI zāļu krājumi "katram gadījumam". Un es jau saku, ka tās bija veiksmīgas divarpus dienas, kad vēja gandrīz nemaz nebija, jo vētra bija gan pirms brauciena, gan uzreiz pēc tam. Un es labprātīgi otreiz uz kuģa joprojām nekāptu.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.