Pāriet uz galveno saturu

Viens, divi, trīs - nu tu esi... radošs!

Ir kāds vecs joks.
Naktī pirms bioloģijas eksāmena students ir paspējis sagatavot tikai vienu biļeti. Par blusu. Cerībā, ka tieši to viņš izvilks, students ierodas uz eksāmenu. Velk biļeti un izvelk... par kaķi.
"Kaķis ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un asti," stāstījumu sāk students, "un kaķim ir kažoks, kurā dzīvo blusas." Tālāk seko izsmeļošs stāstījums par blusu.
Pasniedzējs, protams, nav mierā ar šādu atbildi un liek vilkt citu biļeti. Studentiņš izvelk... par suni.
"Suns ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un biezu kažoku, kurā dzīvo blusas," ir viņa atbilde, kurai seko sagatavotā biļete par blusu.
Lieki piebilst, ka arī šoreiz pasniedzēju neapmierina studenta atbilde. Viņam tiek dota trešā iespēja izvilkt citu biļeti. Students, sakopojis visas domas pie vienīgās biļetes, kuru viņš tiešām ir mācījies un pārzina, velk un...


izvelk biļeti par... ziloni.
Ak vai! "Zilonis ir liels dzīvnieks, četrām kājām, ar snuķi un lielām ausīm. Zilonim nav kažoka, bet, ja zilonim būtu kažoks, tajā dzīvotu blusas. Blusas ir...", un students atkal turpina stāstījumu par blusām.
Morāle? Ja esi gana radošs, tad izeju no dažādām neveiklām dzīves situācijām varēsi atrast vienmēr.
Šo veco joku atcerējos, lasot Džanni Rodari (1920-1980) grāmatu "Fantāzijas gramatika". Jā, jā, tā paša Rodari, kurš ir Pinokio tētis un vien retajam saistās ar vārdu virknējumu "iztēles pasaules metožu guru", taču tieši šos vārdus gribētos teikt, izlasot šo grāmatu, kas domāta ikvienam - esošajam un topošajam vecākam, skolotājam, bērnudārza audzinātājam, žurnālistam, kurš dod savu artavu kopējam katlam, lai izaugtu radoši cilvēki.

Grāmatā Džanni Rodari ir apkopojis vairākus desmitus ideju (es tās negribētu saukt par "metodēm", jo šis vārds šķiet pārāk "pedagoģisks", bet Rodari darba adresāts tiešām ir ikviens no mums), kas var šķist trakas, bet veicina bērna iztēles, vārdu krājuma un radošuma uzplaukumu. Idejas ir gan ļoti labi zināmās, kuras izmantojam vai esam izmantojuši gana bieži, piemēram, teju katrs vecāks, ēdinot mazuli, ir ņēmis talkā stāstus par "lidojošo karoti, kas dodas taisnā ceļā uz tavu muti", vai iedomu pasauli, kas uzrodas, tiklīdz palienam zem krēsla, kas apklāts ar segu, jo pēkšņi tādā valstībā var sākt dzīvot gan bruņinieki, gan spoki, gan labie un sliktie pūķi un kas tik vēl ne. Vai joku mīklas, kas patiesībā liecina, cik vērīgs klausītājs katrs no mums ir (Zvirbulis un zīlīte sēdēja krūmā. Zvirbulis aizlidoja. Zīlīti izbiedēja kaķis. Kas palika krūmā?).

Tomēr Džanni Rodari "Fantāzijas gramatika" nav tikai ideju apkopojums, tas ir daudz plašāks un nopietnāks darbs, kas, manuprāt, varētu kļūt īpaši populārs tieši šobrīd divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nākamā nedēļa (12.-18. marts) ir radošuma nedēļa, kuras ietvaros notiek vairākas lekcijas un diskusijas. Otrkārt, es esmu par to, lai mācību process kļūtu radošāks un skolēniem uz skolu gribētos doties tāpēc, ka katra stunda būtu ar odziņu, nevis apzināta gatavošanās vienai vai otrai valsts ieskaitei vai eksāmenam (tā, diemžēl, notiek pašreizējā situācijā, kad skolotājiem kā bubulis acu priekšā ir standarts šāds un standarts tāds, kas obligāti jāsasniedz noteikta vecumposma skolēniem, jo laikam pasaule sabruks, ja tieši 5. klasē skolēns neiemācīsies, kas ir "atvārsnīte"). Šķiet, ka Rodari jau pagājušā gadsimta vidū ir iestājies pret šādu situāciju, kad skolēni ir sistēmas "laboratorijas žurkas", kas tiek audzinātas, uzmanītas, pieskatītas, skolotas pēc kādas instances/sistēmas priekšrakstiem.

Pierādījumi šai domai? Rodari asi izsakās par pastiprināto uzmanību, kas veltīta gramatikai un sintaksei, bet "lieta tāda, ka skolā domrakstus lasa tāpēc, lai tos novērtētu vai sagrupētu, nevis lai izprastu. Tāpēc "pareizības" sietā paliek oļi, bet zelta graudi tam izbirst cauri" (113. lpp.). Man pašai joprojām sāpīgi domāt par radošo darbu - attēla aprakstu -, ko nespēju uzrakstīt pa prātam savai latviešu valodas skolotājai pamatskolā. Un es ar skumjām skatos uz savu bērnu rakstu darbiem, kas lielā mērā ir copy/paste no tā visa, ko sagaida skolotāji. Maija ir labā, Paija ir sliktā, Sprīdītis ir varonis, Emīls ir palaidnis, tev tagad ir jālasa šis N. kunga darbs, nevis "Grega dienasgrāmata", jo tā mums nav programmā, un arī par Stefaniju Meijeri labāk runāsim starpbrīdī, nevis stundā, jo eksāmenā tas tev neko nedos (piedod, es zinu, ka tā varbūt arī ir topa lieta tavos gados, bet...).

Rodari ir kritiski ass par lasītprasmes veicināšanu skolas solā. Droši vien tikai retais zina, ka šonedēļ 7. martā bija World Read Aloud Day un, cik tas man zināms, Latvijā to atzīmēja tikai šie grāmattārpi, lai gan diena būtu labs iemesls, lai arī valstiskā līmenī pieminēto mūsu skolēnu slikto lasītprasmi un motivāciju vispār paņemt rokā grāmatu (par to ikviens var lasīt Eurydice pētījumā). Rodari "Fantāzijas gramatikā" izsakās šādi: "birokrātiskā situācijā, kad grāmatai piešķirta vingrinājuma priekšmeta loma (pārrakstīšana, kosavilkumi, gramatiskā analīze utt.) un to visu apslāpē ierastais mehānisms: "izsaukšana-novērtējums", rodas lasīšanas tehnika, bet ne lasīšanas prieks-tieksme. Bērni mācēs lasīt, bet lasīs vienīgi piespiedu kārtā" (134. lpp.). Pilnībā pievienojos Rodari viedoklim, jo uzskatu, ka lasīšanu nevar padarīt par patīkamu hobiju un apsēstību, ja plānveidīgi ir jālasa tikai tas, ko kāds "guru" ir noteicis par kādam vecumposmam piemērotu. Mans grāmattārps uz jautājumu par to, ko tad viņš pašlaik apgūst literatūras stundās, atbildēja šādi: ""Balto grāmatu", bet es neko daudz neatceros, jo bija garlaicīgi", savukārt to pašu iepriekš pieminēto "Grega dienasgrāmatu" viņš citē nemitīgi gan latviešu, gan angļu valodā (jo tieši angļu valodā izlasīja to vispirms). Vai tomēr par šo jautājumu rūpīgi nebūtu jāpadomā literatūras programmu lēmējiem?

Džanni Rodari grāmata "Fantāzijas rokasgrāmata" ir tikai 174. lpp. bieza, to var izlasīt vienā vakarā un vienā elpas vilcienā. To izlasot, ikviens gūs jaunas idejas, kā darboties ar savu bērnu vai bērnu grupu savā priekšmetā, un tad jau atliek vien teikt "hop!" un mesties radošā domu virpulī. Es ticu, ka bērni ikvienā vecumā ir gana neprātīgi = azartiski, lai atsauktos šķietami trakām idejām, piemēram, priedes ēnu skolas pagalmā mērīt sprīžos, pēdās, "tīģera lēciena soļos" un kokteiļu salmiņu garumos. Tiesa, standartā tas nav minēts, bet man ir pamatotas aizdomas, ka šādā veidā skolēniem stunda paliks daudz vairāk atmiņā, nekā mērot vingrinājumu burtnīcā uzzīmēto koku. Lai ikviens uzdrīkstas nebaidīties!

Komentāri

  1. Skaisti teikts jeb rakstīts.
    Cerams, ka šo rakstu izlasīs arī kāds no IZM un mēģinās kaut ko mainīt sistēmā. Kaut pamazām ...

    AtbildētDzēst
  2. Aizsūtiet kāds linku Ķīlim, viņš izskatās saprātīgs, zinās, kam pārsūtīt.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.