Pāriet uz galveno saturu

Par lasīšanu

Saka, ka nekas nenotiekot tāpat vien, ka visas lietas Visumā esot saistītas. Lai nu kā tur patiesībā būtu, pēdējās nedēļas plašsaziņas līdzekļos izskanējušās diskusijas par noteiktam vecumposmam piemērotiem dzejoļiem un literatūru ir cieši saistītas ar grāmatu, kas manā grāmatplauktā gulēja jau pasen, vismaz gadus trīs, proti, ar Svena Birkerta "Reading Life: Books for the Ages" (Graywolf Press, 2007). Globālais jautājums ir šāds: vai tiešām ir kāds ieteicamās literatūras saraksts, kas obligāti jāapgūst kādā vecumposmā, un pretēji - vai ir jābūt "aizliegto" grāmatu sarakstam, kuru nu nekādīgi nebūtu vēlams ņemt rokās mūsdienu tīņiem?


Svens Birkerts manā redzeslokā nonāca saistībā ar disertāciju, jo man noderīga šķita viņa grāmata "Art of Time in Memoir: Then, Again", kas aizveda pie citiem viņa darbiem. Mūžīgā laika trūkuma dēļ "Reading Life: Books for the Ages" visu laiku stāvēja manā must read sarakstā, līdz visbeidzot pagājušajā nedēļā to sāku lasīt. 

Jau ar pirmajām grāmatas lappusēm man šķita, ka tālēs zilajās mītošā Birkerta tēlā esmu atradusi kādu, kas runā manā balsī (o, tas tiešām šķiet mazliet biedējoši!). Vienpadsmit esejās Birkerts aplūko tos literāros darbus, kas dažādos dzīves posmos viņu ir visvairāk ietekmējuši un kurus viņš pārlasa, tajos ikreiz atrodot jaunas vērtības.

Grāmatas ievadeseja ir vispārīga apcere par grāmatām un lasīšanu, par vērtīgu un ne tik ļoti vērtīgu lasāmvielu, par cilvēkiem, kuru ietekmē parasts "lasītājs" kļūst par "grāmattārpu". Jā, Birkerts skaidri un gaiši norāda, ka par izsmalcinātas literatūras pārzinātāju, grāmattārpu un grāmatgardēdi nevar kļūt, ja bērns neizdzīvo mazvērtīgas literatūras posmu (lai tie būtu kaut vai komiksi, par to jau rakstīju iepriekš saistībā ar Rodari "Fantāzijas gramatiku"). Lasīšana attīsta personību - tāda ir Birkerta doma (7., 9. lpp.), jo mēs ikviens darbā aprakstītos notikumus asociējam ar savu "es", tātad jo dzīvesgudrāki un pieredzējušāki esam, jo izsmalcinātāk spējam atšķirt dažādas nianses literāros darbos. 

Soli pa solim Birkerts apraksta, kā Dž. D. Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" ir viņu ietekmējusi 14 gadu vecumā (un kā viņš šo darbu apspriedis kopā ar savu 15-gadīgo meitu agrā rīta pastaigā), kā Knuts Hamsuns viņu ietekmējis 15 gadu vecumā, kad Birkerts bija ieskatījies Ketlīnā, kā 19 gadu vecumā, vasarā strādājot siena pļavā, viņu ietekmējusi Flobēra "Bovarī kundze". Un vēl virkne autori un viņu sarakstītie darbi - Nabukova "Lolita", Alise Monro, Virdzīnija Vulfa un citi.

Ir neiespējami pārstāstīt Birkerta esejas, jo katrā ir sava vērtība un saistība ar cilvēka personības veidošanos. Taču mani iepriecināja kas cits - es atcerējos savus sweet sixteen un 90. gadu pašu sākumu, kad kāri tvēru visu Busardelu sāgu, jutu līdzi Hemingveja varoņiem, sajūsminājos par "Uz kraujas rudzu laukā", lasīju Undseti, Ficdžeraldu un Zolā. Visi mājas grāmatplaukti tika pārlasīti, bibliotēkā nereti jautāja, vai es tiešām to visu spēju izlasīt. Jā, un es to darīju ar sajūsmu, jūtot līdzi ik varonim!

Esmu pateicīga savai vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai, kura ieklausījās dumpīgās pusaudzes paziņojumā, ka "es nelasīšu "Zaļo zemi", jo man tā nepatīk", un tā vietā ļāva man turpināt "neatļautās" (= mācību grāmatā neierakstītās) litaratūras apgūšanu individuāli. Šī skolotāja bija tik dzīvesgudra, ka pateica: "Es zinu, ja tev vajadzēs zināt latviešu literatūru, tu to vēlāk apgūsi". Un es turpināju sēdēt klasē ar kārtējo Forsaitu ģimenes sējumu rokās. 

Svena Birkerta esejas atsauca man atmiņā tos darbus, kas ir veidojuši arī manu personību. Desmitgades un gadsimti iet, sweet sixteen un literatūra paliek. Tieši tādēļ man ir tik skumīgi, ka it kā tik modernajā un brīvības garšu baudošajā 21. gadsimtā literatūra tiek "rāmēta" un klasificēta kā vēl nekad, tādēļ paldies tiem, kas uzdrošinās iebilst, jo katrā laikā ir savi darbi, kas "jāizdzīvo" pusaudzim. Mūžīgi domāt, ka ikviens 15-gadīgais alkst diskutēt par "Nāves ēnā", "Pasakām par ziediem" vai "Aiju" ir vairāk nekā absurdi. Lūdzu, piedāvājiet tos, bet dodiet arī alternatīvu un neapgalvojiet, ka "Nāves ēnā" ir pareizāks darbs nekā Kolinsas "Bada spēles"!

Atkāpe
Vakardien The Guardian publicēja apjomīgu apcerējumu par to, kas tad ir "the literary establishment". Britiem tas ir tikpat neko neizsakošs vārdu virknējums kā mums "kanons" (ai, kā ir apnikuši šie mūžīgie kašķi par kanoniem!). Tikai vārdi un jēdzieni, ap kuriem uzturēt kādu mistisku auru un ik pa laikam sašūpot prātus, lai vienu grupu sakūdītu pret citu - sak', ja nav problēmu, tad vienmēr var padiskutēt par kanonu. 

Visbeidzot
Sūzenas Kolinsas "Bada spēles" ir pievērsušas aizrautīgai lasīšanai tūkstošiem tīņu visā pasaulē, bet vienmēr var būt kāds, kuram šķitīs, ka pieaugušo varā ir raut no rokām ārā grāmatu kādam "morāli nenobriedušam" pusaudzim, jo, redz', tā tas lielais visgudrais spriež pēc standartiem. Diemžēl (un mūsu gadījumā jāsaka arī "par laimi") tā nenotiek tikai Latvijā, jo Itālijā kāda nevalstiskā organizācija cīnās par to, lai no skolas mācību programmām tiktu izņemts neviens cits darbs kā... Dantes "Dievišķā komēdija", jo tajā esot "antisemītisks saturs". Vai tiešām pasaule iet uz galu un skolā literatūra tiks cenzēta kā vēl nekad?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.