Ir grāmatas, par kurām pēc to iznākšanas ir dzirdēti sajūsmas pilni stāsti. Tad tās rindojas manā must read sarakstā. Reizēm tā arī nenonāk līdz izlasīšanai un nostāv plauktā gadiem. Krievu rakstnieka Oļega Sivuna darbs "Brand. Popārta romāns" gaidīja savu rindu kopš pērnajiem Ziemassvētkiem, kad to starp citām grāmatām uzdāvināju pati sev. To no plaukta paņēmu pirms pāris dienām, kad apkārtējās lielās dzīves (tātad - neietekmējamie) notikumi sāka šķist kā fragmenti no absurda filmas. Jāsaka - katra grāmata ieguļas rokās īstajā brīdī, un tā bija arī šoreiz, jo Sivuna asprātības par garlaicības laikmetu, postpārpilnības sabiedrību un estētisko konveijeru ir kā trekni punkti uz i. Starp citu, vai tu, ēdot bigmaku, skaties uz apkārtējiem un vakaros mīli staigāt pa lielveikaliem?
Par postmodernisma laikmetu un dzīvošanu patērētāju sabiedrībā, kur patība ir plaša patēriņa prece ir runājuši/rakstījuši daudzi, kaut vai literatūrzinātnieki Fredriks Džeimsons un Pols Džons Īkins. Šoreiz gan par Oļega Sivuna romānu nerunāšu kā filologs, bet gan kā lasītājs. Tomēr nevaru atturēties nepieminot, ka man Sivuna darbs šķita kā asprātīgs visu viņa studiju laikā lasīto teorētiķu darbu mikslis, pasniegts tautai saprotamā, viegli lasāmā formā.
Es šo darbu gan gribētu dēvēt par stāstu kopu, jo 26. nodaļās atbilstoši angļu valodas alfabētam no A un Andy Warhol līdz Z un Zentropa Oļegs Sivuns raksta par katra zīmola ietekmi uz mūsdienu patērētāju sabiedrību. Starp tiem ir Google, Lufthansa, Putin, Sony, Nokia un vēl citi. Sivuns sniedz nelielu ieskatu šī zīmola pirmsākumos un attīstībā, tā reklāmas saukli, savas personiskās emocijas un savu vīziju par zīmola reklāmu.
Jā, Oļegs Sivuns grāmatā Brand. Popārta romāns runā par dzīvošanu estētiskā konveijerā (10., 57.lpp.) un garlaicības laikmetā (13.lpp., 61.-62.lpp.), kurā šopings ir infantila nodarbošanās, bet nauda - raudāšana nodrukātā veidā (80.lpp.), jo Dolce&Gabbana ir buržuāzijas mode nabadzīgajiem (39.lpp.). Sivuns ironizē par Āziju kā preci un apgalvo, ka viņam nav vajadzīga surogātu Āzija (114.lpp.), jo "suši ir tā paša globālisma rezultāts kā fast food" (114.-115.lpp.). Viņa mīļākā krāsa ir dzeltena, patīk Skandināvija, dievina IKEA un apgalvo, ka, "ja somi kaut kur ļoti steidzas, viņi sēžas uz velosipēda" (119.lpp.). Rakstnieks uzskata, ka Putins esot kā kolektīvā bezapziņa. Sivuns vairākkārt uzsver, ka cilvēks ir kļuvis tik ļoti atkarīgs no dažādām ierīcēm, ka tās esot daļa no cilvēka: "Tās ir manas protēzes. Tā ir mūsdienu civilizācijas labprātīgi iegādāta apziņas invaliditāte" (159.lpp.). Un tā tālāk - Sivuna ironija un vieglais izteiksmes veids padara šo darbu par vieglu lasāmvielu. Bet...
Es apzināti nemeklēju Sivuna tik ļoti mīlētajā Google informāciju par viņu, lai radītu pati savu priekšstatu par šo jaunekli. Lūk, man viņš šķiet kā šaurbiksēs iespīlējies hipsterīgs intelektuālis (pseido?), kurš mētā asprātības par vispārzināmām lietām, it kā būtu jaunais Mesija, kas atvērs laikabiedriem skatu uz patieso Dzīvi. Tikai ir viena patiešām kaitinoša īpašība šajā puisī, proti, viņa nemitīgā tīņu uzvedībai un izteiksmes veidam raksturīgā šaudīšanās starp melns-balts jeb diviem grāvjiem. Viņam ir tāds jauna intelektuāļa pofigistig aprouč piegājiens situācijas raksturojumam, kas lielās devās var būt patiešām nogurdinoši. Sivuns nemitīgi uzsver: mani tas vispār neinteresē/es neorientējos modē/mani absolūti neintersē mūsdienu Īrija/mašīnas un motocikli/preces kvalitāte/kā kokakola uz mani iedarbojas/es neko nesaprotu no politikas un necenšos saprast/es maz ko saprotu no kino utt. utjpr. Sivuns koķetē ar savu nezināšanu, šķiet, ka viņam baudu sagādā uzrakstīt katru "es nezinu/mani tas neinteresē". Un citviet viņš sajūsmināti stāsta par lietām, kas viņam patīk. Jā, bet jāatceras, ka šis tomēr ir romāns, nevis ekonomikas analīzes mācībgrāmata.
Rakstot par reklāmas aģentūru Young&Rubicam, Oļegs Sivuns ir apkopojis sarakstu ar lietām, no kā viņš gūstot baudu. Tā otrais punkts ir šāds: "no jaunas grāmatas pirkuma un tās smaržas" (211.lpp.). Lūk, te nu es esmu ar viņu vienisprātis! Kā patērētāju sabiedrības daļa varu pateikt, ka vakardien (atkal!) iegādājos jaunu (bet sen kārotu) grāmatu. Jā, pārfrāzējot Sivunu (124.lpp.), mēs visi esam kļuvuši par preci, jo uzņēmumi ir atkarīgi no mūsu vēlmēm, un es zinu, ka gribu, lai X, Y vai Z uzņēmums tieši to man arī piedāvā. Par to bigmaku ēšanu un staigāšanu pa lielveikaliem vakaros (sk. raksta sākumu) izlasi pats!
Komentāri
Ierakstīt komentāru