Pāriet uz galveno saturu

7 atziņas no BETT izstādes Londonā

Trešo janvāri pēc kārtas dažas dienas esmu pavadījusi Londonā BETT izstādē, kas no 1985. gada pamazām ir izaugusi par arvien lielāku izglītības un tehnoloģiju jautājumiem veltītu pasākumu un nu jau  droši vien nebūtu dēvējama par British, bet gan International. Te manas septiņas atziņas no šīgada izstādes.



Pirmā atziņa. Izglītības un tehnoloģiju jomā viss ir nemitīgā kustībā.
Pirms trim gadiem, pirmo reizi esot BETT izstādē, bija interesanti "parotaļāties" ar dažādajām interaktīvajām tāfelēm, ekrāniem un projektoriem. Pagājušajā gadā uzkrītoša bija daudzveidīgo norēķinu un uzskaites sistēmu bagātība. Maksa par skolēnu pusdienām? Lūdzu, viena klikšķa darbība! Cikos mans bērns ir iegājis vai izgājis no skolas? Lūdzu, precīzi dati minūti pa minūtei! Skolēna mācību rezultātu paziņošana? Lūdzu, to mēs piedāvājam šādi! Vārdsakot, risinājumi ir pilnīgi visam.
Šogad gar acīm metās raibs no mācību satura piedāvājuma dažādām platformām. Lietojat tikai Android? Lūdzu, te jums spēles un materiāli mobilajiem telefoniem! Atzīstat tikai iPad'us? Lūdzu, te ir jau gatavais saturs, bet varam jums pusstundas laikā arī parādīt, kā izveidot savu saturu, izmantojot Apple rīkus.
Ar kolēģiem prognozējam, ka nākamajā gadā varētu būt riktīgs mākoņpakalpojumu (cloud) bums.

Otrā atziņa, kas vairāk ir kā jautājums, loģiski izriet no pirmās. Ja izstādē no redzētā ir apstulbuši pat profesionāļi, kuri ikdienā lasa, interesējas un seko līdzi nozares aktualitātēm, tad kā piedāvājumos neapjukt vienkāršam lietotājam - skolotājam?
BETT tradicionāli ir bijusi kā tehnoloģiju piedāvājuma izstāde izglītības sektoram. "Izglītība" šajā kontekstā ir plašs jēdziens. Lai gan gadiem izstāde ir sadalīta vairākās zonās, piemēram, inovatīvie piedāvājumi vai piedāvājumi speciālajai izglītībai, šogad īpaši izcēlās arī plakāti un stendi ar uzmundrinošajiem saukļiem, ka mēs taču visi mācāmies visu mūžu, turklāt - kas var būt pievilcīgāks par mācīšanos tiešsaitē sev vēlamajā laikā un vietā? Coursera panākumu iedvesmoti, dažādi uzņēmumi steidz paziņot, ka arī viņu materiāli ir izmantojami anytime anywhere. Senais latviešu teiciens "Mūžu dzīvo, mūžu mācies" ir sasniedzis vispasaules apmērus. Šo teicienu var arī pārfrāzēt un pateikt viena no lektora, Michael Levine, vārdiem: "The digital landscape is like the Wild West" jeb te atrodams ir viss, taču izdzīvo stiprākais.

Trešā atziņa, kas loģiski seko otrajai, arī ir kā retorisks jautājums. Vai tas viss (= piedāvājums) tiešām ir nepieciešams?
Šogad paralēli izstādes apskatei kopā ar kolēģiem apmeklējām vairākas lekcijas, kas norisinājās pašā izstādes epicentrā jeb Microsoft sponsorētajā BETT Arena, kurā vienlaikus lektoru pārdomās par izglītības jomas tendencēm varēja klausīties 700 dalībnieku. Dzirdētās runas arī iedalāmas divās lielās grupās: pirmkārt, ir tādi lektori, kuri sajūsmas pilni stāsta par jaunajām iespējām un saviem sasniegumiem, otrkārt, ir tādi lektori, kuri izklāsta situāciju, taču min arī problēmas, uzdod provokatīvus jautājumus un aicina diskutēt.

Grīdas projektors, paredzēts
bērniem ar īpašām vajadzībām
Pie pirmajiem noteikti ir jau pieminētās Coursera's viena no dibinātājām Daphne Koller, kura ar lielu aizrautību klāstīja, cik veiksmīgs ir iesāktais projekts, kurā nu ir iesaistījušās 33 universitātes, tiek piedāvāti 215 kursi, kuros iesaistījušies 2,5 miljoni visdažādākā vecuma studentu no visas pasaules. Nenoliedzu, ka Coursera sāktais tiešām ir nozīmīgs projekts. Arī pati esmu "iekritusi" šajās mācībās. Ir interesanti un jauki, ka šāds piedāvājums vispār ir, jo uzskatu, ka īstam profesionālim jābūt lietas kursā par norisēm izvēlētajā jomā visu laiku, tāpēc nenāk par sliktu savs pelēkās šūniņas uzturēt labā formā arī par citām jomām.
Taču man pašai vairāk simpatizēja pie otrās grupas pieskaitāmie lektori, kuru atziņas bija gana pretrunīgas. Nenoliedzami, ka vecāki strādā ilgas darba stundas, uzņemas papildu pienākumus, ir nemitīgā stresā, taču bērni šajā laikā aktīvi patērē daždus medijus, tāpēc varam runāt par tā dēvēto media overload jeb pārsātinātību. Lai cik skaļi neizskanētu saukļi par e-grāmatām un digitāliem mācību materiāliem, ir jārēķinās, ka aptuveni 1/3 vecāku ir kategoriski pret šādu resursu izmantošanu mācību procesā. Vairāki no lektoriem, tostarp jau pieminētais Michael Levine, Bette Chambers, psiholoģe  baronese Susan Greenfield (viņa arī šajā foto no Bett Arena runas) uzsvēra, ka būtu nepieciešami padziļināti, detalizēti un rūpīgi analizēti pētījumi par to, kā "jaunās paaudzes" mācību resursi ietekmē mācīšanos un vai zināšanas tiešām paliek noturīgākas, dziļākas, pamatīgākas, nevis tikai aizraujošākas. Dažādās tehnoloģijas, rīki un gadžeti ir tikai un vienīgi mācību procesa pastarpinātie vidutāji, kas zināšanas no viena medija - skolotāja - sniedz apmācāmajam.

Īpašas "mazās" interaktīvās tāfeles
ir arī bērnudārziem
Profesors Dennis Hayes skarbi salīdzināja izglītības sistēmu ar burgeriem un makdonaldiem, sakot, ka izglītība ir tikpat paredzama un izmērāma kā šie ātrās ēstuvju ķēdēs gatavotie un visā pasaulē vienādi garšojošie ēdieni. Ja viss ir tik izmērāms un paredzams, tad gluži loģiska ir visu jomā iesaistīto darboņu cenšanās iekļauties noteiktos rāmjos, standartos, mērījumos.


Ceturtā atziņa. Arī reklamēt produktus ir jāmāk jeb 30 aizraujošas minūtes ar Apple vīriem.
Jā, man patīk Apple produkti, jo tie ir intuitīvi viegli lietojami un nepieprasa buršanos cauri manjuāļiem.  Par Apple spēju reklamēt savus produktus neviens nešaubās. Tāpēc uz atklāto stundu ar nosaukumu "iPads in Science" es devos ar pārliecību, ka lekcijveidā tiks pastāstīts, kādas tad aplikācijas var izmantot dabaszinību stundās. Ak es, naivā! Viss bija daudz interesantāk - divi Apple vīriņi atraktīvā veidā un atraktīvā apģērbā (laboratorijas uzsvārčos un celtnieku ķiverēs) perfektā saspēlē rādīja ķīmisko reakciju, iesaistīja kādu klātesošo dalībnieci kā filmētāju, lai pēc tam stāstītu un rādītu, kā, izmantojot vien 4 aplikācijas, uzfilmēto materiālu sagatavotu vēlamajā veidolā. Viens, divi, trīs, čiks un viss - tu pats esi izveidojis savu mācību materiālu!

Piektā atziņa. Ja pieaugušajiem - skolotājiem - ir grūti, tad jāuzrunā vismazākie jeb programmēšanas ABC skolēniem.
Šķiet, ka teju visi ir dzirdējuši par Raspberry Pi fenomenālajiem panākumiem. Programmēšana Lielbritānijā ir uzņēmusi lielus apgriezienus un sit augstu vilni, jo valsts augstākās amatpersonas ir deklarējušas gana skaidru valsts atbalstu šajā jomā (starp citu, pieaugušajiem varētu šķist interesanti tas, ko dara Decoded). Raspberry Pi partneri ir gan Kembridžas universitāte, tomēr, sekojot avenītes pēdās, skolēnus programmēšanas džungļos vēlas ievest arī citi uzņēmumi. Un kāpēc gan nekalt dzelzi, kamēr tā ir karsta? Piemēram, EducationCity savu jauno programmēšanas rīku Code Crunch reklamē ar saukli "Programming - it's Child's Play!" jeb "Programmēšana ir bērnu spēlītes". Vai vēl neniez nagi to visu pamēģināt?

Sestā atziņa. Skolēni, iespējams, labāk pārzina tehnoloģijas un to, kas lācītim ir vēderā, tomēr satura izstrādē joprojām noteicošā loma ir pieaugušajiem.
Lai kā arī izstādē netiktu piedāvātas dažādas atklātās stundas ar saukli "Nāc un mācīsimies kopā!", šī apņemšanās var arī nedarboties. Skolēni, tāpat kā mēs - pieaugušie - ir ļoti dažādi. Ja vienam patīk būt līderim un projektu darbos uzņemties iniciatīvu, sadalīt un kontrolēt darbu izpildi savas grupas ietvaros, tad citam šāda veida mācīšanās var šķist ar zobu sāpēm pieveicama. Iespējams, ka šāda veida apmācībām, lai tiešām ieguvēji būtu visi skolēni, būtu nepieciešama radikāli jauna metodika. Bez skolotāja iesaistīšanās un kontroles pagaidām tas nav iespējams. Ja mani, piemēram, neinteresē Pitagora teorēma, tad man būs grūti sevi motivēt to apgūt, ja vien skolotājs nebūs paskaidrojis, kā tad šis te murgs (un pat murgu skolēni mēdz dēvēt visu, kas mācībās viņus neinteresē) var noderēt man tālākajā (praktiskajā) dzīvē. Šķiet loģiski, ka tāpēc produktu reklāmās dominē tādi saukļi kā "Mēs nespēlējam spēles. Mēs mācām matemātiku un gūstam rezultātus" (tas no ConquerMaths stenda).

Visbeidzot arī septītā atziņa. Ja esi varonīgi izturējis līdz beigām, tad zini, ka noslēdzošā ir visloģiskākā atziņa, proti, ja tevis nav izglītības jomā, tad tevis nav vispār!
Jau pierasts, ka lielie dūži Microsoft, Samsung, Smart, Epson, Accer, Toshiba un vēl daudzi citi ir teju visur. BETT izstāde ir īstā vieta, kur vienkopus redzēt gan tādus daudzmiljonu uzņēmumus, gan arī tādus, kas piedāvā tikai vienu produktu, vienu spēli, vienu kaut ko cerībā, ka tieši tas būs next big thing jeb produkts, kas pārvērtīs izglītības jomu. Uztvert tendences un vēsmas vēlas ikviens, par to nesoda, bet slavē. Savu artavu kopējā projektā (lasi: izglītības sistēmā) vēlas ikviens. Ir interesanti vērot, kā The British Library iekārto savu stendu ar smiltīm, kā līdzās datoriem ir robotiņi, bet par e-grāmatu priekšrocībām stāsta "tauriņmeitenes". 


Savas atziņas gan es noslēgšu ar zagtu ideju jeb Viljama Bleika dzejas rindām, kuras izmantoja viens no Bett Arena lekotriem. Tās, manuprāt, precīzi raksturo, kādai būtu jābūt (ideālajai) izglītības sistēmai un mācībām kā tādām. Lai izdodas!

To see a world in a grain of sand
And heaven in a wild flower.
Hold infinity in the palm of your hand,
And eternity in an hour.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav