Pāriet uz galveno saturu

Čārlijs, malā stāvētājs

Stīvena Čboski sarakstīto grāmatu Čārlijs, malā stāvētājs (oriģinālā The Perks of Being a Wallflower) nolēmu izlasīt tādēļ, ka krietnu laiku pirms tās tulkojuma iznākšanas interneta vidē - sociālajos tīklos, tviterī u.c. - tika sacelts pamatīgs troksnis par gaidāmo darbu. Gandrīz vai mazvērtības kompleksos iedzina, ka ne šo grāmatu biju manījusi angļu mēlē, ne pēc grāmatas motīviem paša autora režisēto filmu ar mazo potterzvaigzni Emmu Vatsoni redzējusi. Tiesa, ķēros klāt tulkojumam piesardzīgi, jo vai tad mazums pusaudžu gadiem veltīto grāmatu un kas tad šajā būtu tik atšķirīgs. Tici man - ir vērts vienu pēcpusdienu ziedot, lai šo 256. lpp. garo darbu izlasītu!


Stīvena Čboska grāmata "Čārlijs, malā stāvētājs" ir sarakstīta 1999. gadā. Grāmata sākas ar 1991. gada 25. augustu, kad piecpadsmit gadus vecais Čārlijs sāk mācīties vidusskolā.  (Stop! Tas ir tieši tas gads, kad dažas dienas vēlāk - 1. septembrī - arī es sāku mācīties vidusskolā!)  Stāsts beidzas tieši pēc gada - 1992. gada 23. augustā. Šis gads tiek dokumentēts vēstulēs, kas tiek nosūtītas vārdā nenosauktam draugam. Kas ir Čārlijs un kas īsti notiek šī gada laikā?

Čārlijam ir vecāks brālis, kurš "nekad nav varējis ciest gultas klāšanu, taču viņa drēbju skapī vienmēr ir valdījusi kārtība" (67.lpp.) un māsa, kura reizēm ļoti vēlas dalīties ar Čārliju savos noslēpumos; ir mamma mājsaimniece un tētis, kurš nekad nevienam nesit. Tiesa, precizitātes dēļ gan jāsaka, ka grāmatā ir pāris pļaukas un dunkas, kad tām ir sava vieta. Ir skaistule Sema, kurā Čārlijs ir iemīlējies. Ir draugi Patriks, Pīters, Mērija Elizabete un vēl daži. Ir angļu valodas skolotājs Bils, kurš Čārlijam dod lasīt grāmatas un liek rakstīt esejas par izlasīto. Čārlijs ir izcilnieks, viņa skolas darbos visi vērtējumi ir ar "A". Ir teju vai nemitīgas un nebeidzamas ballītes, uzdzīve ar alkoholu, smēķēšanu, zālīti, mīlēšanos  pagrabos, golfa laukumos, parkos, veļas telpās un citās vecāku acīm neredzamās vietās, ir geju pāra attiecības, vārdsakot, notikumi, kas brīžiem intensitātes ziņā liek iesaukties, vai tiešām Čboskim par katru cenu to visu vajadzēja salikt vienā vēstījumā. Bet Čārlijs, šis "emocionālais jaunā laikmeta puisis" (104. lpp.) ir un paliek pat vairāk nekā savādnieks.

Šķiet, ka šis ir pirmais literārais darbs, kurā tik daudz esmu lasījusi par raudošiem pusaudžiem, elsojošiem pusaudžiem un teju asaru transā grimstošiem pusaudžiem. Asaras ir Čārlija otrais "es". Cauri aprakstītajiem notikumiem, attiecībām ar ģimeni un draugiem stiepjas kāds līdz galam neizteikts stāsts, proti, Čārlijs jau mazotnē ir apmeklējis psihoterapeitu (eh, kā gribas iesaukties "tie amerikāņi!"). Ir tumša pagātne, kas saistīta ar tanti Helēnu, ir vēl daži skeleti skapī, kas gada laikā ik pa brīdim izbāž kādu kaulaino roku, lai viestu skaidrību, kāpēc tas, kas notiek ar Čārliju, notiek tieši tā. Šīs asaras ir mulsinošas un reizēm pat kaitinošas. No vienas puses, nezinot, kā beigsies stāsts, asaru plūdi šķiet pārspīlēti un 15/16-gadīgam jaunietim neraksturīgi, tādēļ vietām stāsts šķiet samākslots, pārspīlēts, neticams. Tiesa, viss kļūst skaidrs un saprotams grāmatas pēdējās lappusēs, tāpēc, lai cik neizprotamas reizēm ir asaru scēnas, tās vienkārši ir jāpieņem.

Maldīgs ir grāmatas virsraksts, jo Čārlijs nemaz nav "malā stāvētājs". Viņš aizstāv savus draugus, ir gatavs kauties, ja redz netaisnību. Viņš ir draugs, un viņam ir vajadzīgi draugi. Čārlijs ir plecs, kas uzklausa, mierina, kas glabā noslēpumus. Bet viņš ir arī apmulsis no visa jaunā un nepazīstamā, kas ienāk pusaudža dzīvē. Kā reiz mēs savos sweet sixteen, arī Čārlijs nevar saņemties uzlūgt meiteni uz ballīti un randiņu, nevar pārvarēt kautrību un viņu noskūpstīt, bet puisim jūra ir līdz ceļiem un visas adreses zināmas, kad jādabū kārtējā heroīna deva, kas tiek iegādāta par vecāko doto kabatsnaudu. Tas ir laiks, kad mums katram ir bijis jāizvērtē savas vērtības, ideāli un jātuvojas pieaugušo pasaulei. Un arī Čārlijam pašam ar šo pasauli ir jāiemācās sadzīvot.

"Čārlijs, malā stāvētājs" sižetiski ir gana līdzīga šīgada sākumā izdotajai Lorijas Holsas Andersones grāmatai Runāt vai krietni vecākajai Džeroma D. Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", kas katra savā veidā vēsta par jauniešiem psiholoģiski un emocionāli grūtiem gadiem un sāpīgiem notikumiem, tostarp pirmajām attiecībām. Tieši tāpēc ir vērts izlasīt šos darbus, lai atcerētos, ka pārkāpšana pāri pieaugušo dzīves slieksnim nav viegla nevienā gadsimtā, un literārie darbi jo īpaši saasināti liek pavērties uz mūsu pašu tīņiem. Kas zina, varbūt kādam mūsu bērnam Čārlija, Melindas ("Runāt" varone) vai Holdena (Selindžera tēls) vēstījumi palīdzēs saprast, ka viņi nav vieni un dīvaiņi. Atliek tikai sekot Čārlija atziņai grāmatas beigās: "Pat tad, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam. Mums vēl joprojām ir dota iespēja rīkoties." (254. lpp.)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.