Pāriet uz galveno saturu

Par pusaudžiem un darbu

Varbūt viņi drīz pretendēs
uz tavu darba vietu?
Foto no BETT 2013.
Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.


Nebūt negribu teikt, ka mūsu laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas jeb pusaudži daudz savādāki no šodienas tīņiem. Arī mēs tās biešu vagas ravējām ar gariem zobiem. Arī mēs dusmās kaplējām ārā bietes, kur tās pēc plāna tomēr vajadzēja atstāt. Ne vienam vien no mums palīgā nāca vecāki. Un ne vienu vien no mums uz lauku nācās dzīt ar varu, draudiem un motivāciju "ja nestrādāsi, nedabūsi brīvpusdienas un kabatsnaudu". Ar savu vagu biedreni, kas tagad ir dzejniece, labprātāk jūsmojām par "Džeinu Eiru" un mūsu sapņu tēlu Ročesteru, nekā balandām un virzām. Diez vai 21. gadsimta tīņi ir savādāki: vienu meklēt vasaras darbiņu motivē savas vēlmes iegādāties kādu kārotu lietu, otru - vecāku spiediens. Taču viens gan bija skaidrs: ja biešu vagā jāstājas 1. jūnijā plkst. 8:30, tad tad arī ir jābūt. Ja iedalītās vagas darbdienās līdz pusdienlaikam nevari izkaplēt, velcies uz lauka sestdienā.

Otrdienā, kas bija 9. jūlijs, stāvēju rindā, lai aprunātos ar kolēģi, kas tajā brīdī kā iespējamā vasaras darba devēja 16-gadīgam puisim stāstīja, kādi dokumenti viņam ir jāiesniedz, lai sāktu darbu. Runa bija par pirmdienu, 15. jūliju, kā darba sākšanas laiku, tādēļ tika piekodināts, ka pats vēlākais laiks, lai noformētu visas juridiskās lietas, ir ceturtdiena, 11. jūlijs. Šajās minūtēs puisis jau bija paspējis pateikt, ka viņš noteikti nevarēšot strādāt Positivus festivāla laikā, jo jau esot nopirktas biļetes. Iespējamā darba devēja bija saprotoša, teica, ka šīs dienas tad norakstīs kā brīvdienas, lai tik puisis nāk ar 15. jūliju strādāt. Taču ir vēl kāds bet. Šajās pāris minūtēs tīnis trīs reizes (un es zinu, ka trīs, jo šis teikums man jo dziļi iespiedies atmiņā) bija jau paspējis pateikt: "es tad tuvākajās dienās izdomāšu, ar kuru datumu es gribu nākt strādāt". Punkts. 
Es nesagaidīju sarunas beigas.

Ir pats vasaras vidus, ir beigušies augstskolu izlaidumi. Vidusskolēni ir saņēmuši savas apliecības, sertifikātus, vērtējumus. Ir sācies drudžainais iestājeksāmenu laiks. Tiem, kas skolas jau pabeiguši, ir sācies drudžainais darba meklējumu laiks. Bieži vien ir dzirdamas arī vaimanas, ka "nekur jau darbu nevar atrast", "nekur bez pieredzes nevienu neņem", "es Latvijā nevienam neesmu vajadzīgs". Un tā tālāk.

Uz šī fona man ausīs griežas 16-gadīgā tīņa teiktais: "es tad tuvākajās dienās izdomāšu, ar kuru datumu es gribu nākt strādāt". Jā, ja tāda ir attieksme, ka man jūra ir līdz ceļiem un uz šo vasaras darba vietu neviens nepretendē, tad nav jābrīnās, ka arī pēc gadiem diviem, pieciem, astoņiem vai desmit dzirdēsim tekstus "nekur jau darbu nevar atrast" un "bez pieredzes nevienu neņem". Jo stāsts jau nav tikai par to, ka darbi apkārt nemētājas, bet arī par to, ka pat pusaudzis ar savu pirmo darbiņu parāda attieksmi pret darbu kā tādu. Par to gan vajadzētu padomāt. Var vēlēt veiksmi šim zēnam un visiem citiem arīdzan. Tas arī viss.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.