Pāriet uz galveno saturu

Vai mīlestība tiešām ilgst tikai trīs gadus?

Frederika Beigbedera darbu Mīlestība ilgst trīs gadus paņēmu lasīt tikai tāpēc, lai īstenotu ieceri pirms rudenī ieplānotā brauciena uz Parīzi izlasīt pēc iespējas vairāk franču autoru darbu un līdz ar to iepazīt arī Franciju, Parīzi un šīs zemes ļaužus iz romānu lappusēm. Pirmais šajā plānā realizētais darbs bija Smalkjūtība, bet nu esmu iepazinusi arī provokatīvā, dumpinieciskā Beigbedera darbu. Un kā?
Hmmm... Vai būt smalkjūtīgai un galanti izvairīties no tiešas atbildes, sakot, ka Frederiks Beigbeders nav starp maniem iemīļotākajiem autoriem? Vai tomēr teikt tieši, ka grāmata ir vēstījums arī par augstāko aprindu orģijām, kur mīlestībai ir vien pakārtota loma?

Grāmatas galvenais varonis ir rakstnieks-reklāmists-dīkdienis Marks Maronjē, kuru var uzskatīt par grāmatas autora Frederika Beigbedera alter ego (ja ticam nostāstiem par paša Beigbedera vētraino uzdzīvi). Apprecējis "sirreālu būtni" (29. lpp.) Annu, pēc trīs gadu kopdzīves Marks secina, ka taisnība ir pieņēmumam, ka mīlestība ilgst tikai trīs gadus, jo laulātais vairs nav gana iekārojams, interesants, vārdsakot, visa kopdzīve vienas vienīgas mokas un pieradums vien ir, tādēļ loģisks solis šķiet šķiršanās. Labi, tas seko pēc tam, kad tiek pārkāpta laulība ar kādu skaistuli-sievas labāko draudzeni-jebkādu citu gana iekārojamu un atvērtu būtni. 

Šāda būtne Marka dzīvē ienāk Alises veidolā. Te vietā pieminēt kādu Maronjē dzīves gudrību, proti, visvieglāk iekārojamas mīļākās esot atrast bērēs, jo sievietes tur esot tik padevīgas, tik emocionālas, tik viegli savaldzināmas. Teju vai jādomā, ka, pasniedzot kabatlakatiņu asaru straumīšu nožāvēšanai, ikviena no tām ir jau potenciālo gultas biedreņu sarakstā (mazliet ironijas: diez vai Maronjē līdzīgie donžuāni bērēs lūkojas pēc savu potenciālo bērnu mātēm). Seko vēstulītes, lūgšanās sākt kopdzīvi, slepenākas un atklātākas tikšanās, līdz Alise arī pakļaujas Marka šarmam. Pēc trīs gadu kopdzīves atkal seko kārtējās domas par to, vai mīlestība spēj būt ilgāka par trīs gadiem. 

Beigbedera stāsts šķiet vienā elpas vilcienā izstāstīts. Tas ir kā savdabīgs grēksūdzes mirklis, kurā starp uzdzīves skurbuli ievijas arī pa kādai tīri sakarīgai domu pērlei. Tāds ping pongs, lai apmierinātu a la dzeltenās preses lasītāju un nedaudz uz intelektuāliem izaicinājumiem pasistu lasītāju. Lūk, te tad arī būs tās dažas pērles, kas aizķērās manā prātā. Laipni lūgti Beigbedera mīlestības un attiecību pasaulē!

Šķiršanās ir intelektuāla nevainības zaudēšana. (35. lpp.)
Precēties ir tas pats, kas absolvēt vidusskolu vai iegūt autovadītāja apliecību – rodas vēlēšanās iekļauties rāmjos, lai būtu normāls, normāls, par katru cenu NORMĀLS. (39. lpp.)
Vēl arvien Francijas seno ģimeņu iecienītākais sporta veids ir izpostīt citu dzīves, un šo amatu tās pieprot. (40. lpp.)
Laulība ir tikpat kā mieloties ar kaviāru katrā ēdienreizē: pienāk brīdis, kad dievinātais ēdiens izraisa vēdergraizes un nelabu dūšu. (42. lpp.)
Vienatne ir kļuvusi par apkaunojošu slimību. (..) Vienīgais labums, ka skumjas palīdz novājēt. Par šo diētu neviens nerunā, lai gan tā ir visefektīvākā. Depresija kā novājēšanas līdzeklis. (90. lpp.)
Dzīvojot vienatnē, vīrietis pārvēršas par alu cilvēku: pēc dažām dienām viņš pārstāj skūt bārdu un mazgāties un sāk urkšķēt. Vajadzēja vairākus miljonus gadu, lai cilvēks nonāktu līdz civilizācijai, turpretī atgriešanās pie neandertālieša notiek nepilnas nedēļas laikā. (147. lpp.)
Lai mīlestību ilgtu mūžīgi, ir jādzīvo ārpus laika. Mīlestību nokauj mūsdienu pasaule. (149. lpp.)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...