Pāriet uz galveno saturu

Vai mīlestība tiešām ilgst tikai trīs gadus?

Frederika Beigbedera darbu Mīlestība ilgst trīs gadus paņēmu lasīt tikai tāpēc, lai īstenotu ieceri pirms rudenī ieplānotā brauciena uz Parīzi izlasīt pēc iespējas vairāk franču autoru darbu un līdz ar to iepazīt arī Franciju, Parīzi un šīs zemes ļaužus iz romānu lappusēm. Pirmais šajā plānā realizētais darbs bija Smalkjūtība, bet nu esmu iepazinusi arī provokatīvā, dumpinieciskā Beigbedera darbu. Un kā?
Hmmm... Vai būt smalkjūtīgai un galanti izvairīties no tiešas atbildes, sakot, ka Frederiks Beigbeders nav starp maniem iemīļotākajiem autoriem? Vai tomēr teikt tieši, ka grāmata ir vēstījums arī par augstāko aprindu orģijām, kur mīlestībai ir vien pakārtota loma?

Grāmatas galvenais varonis ir rakstnieks-reklāmists-dīkdienis Marks Maronjē, kuru var uzskatīt par grāmatas autora Frederika Beigbedera alter ego (ja ticam nostāstiem par paša Beigbedera vētraino uzdzīvi). Apprecējis "sirreālu būtni" (29. lpp.) Annu, pēc trīs gadu kopdzīves Marks secina, ka taisnība ir pieņēmumam, ka mīlestība ilgst tikai trīs gadus, jo laulātais vairs nav gana iekārojams, interesants, vārdsakot, visa kopdzīve vienas vienīgas mokas un pieradums vien ir, tādēļ loģisks solis šķiet šķiršanās. Labi, tas seko pēc tam, kad tiek pārkāpta laulība ar kādu skaistuli-sievas labāko draudzeni-jebkādu citu gana iekārojamu un atvērtu būtni. 

Šāda būtne Marka dzīvē ienāk Alises veidolā. Te vietā pieminēt kādu Maronjē dzīves gudrību, proti, visvieglāk iekārojamas mīļākās esot atrast bērēs, jo sievietes tur esot tik padevīgas, tik emocionālas, tik viegli savaldzināmas. Teju vai jādomā, ka, pasniedzot kabatlakatiņu asaru straumīšu nožāvēšanai, ikviena no tām ir jau potenciālo gultas biedreņu sarakstā (mazliet ironijas: diez vai Maronjē līdzīgie donžuāni bērēs lūkojas pēc savu potenciālo bērnu mātēm). Seko vēstulītes, lūgšanās sākt kopdzīvi, slepenākas un atklātākas tikšanās, līdz Alise arī pakļaujas Marka šarmam. Pēc trīs gadu kopdzīves atkal seko kārtējās domas par to, vai mīlestība spēj būt ilgāka par trīs gadiem. 

Beigbedera stāsts šķiet vienā elpas vilcienā izstāstīts. Tas ir kā savdabīgs grēksūdzes mirklis, kurā starp uzdzīves skurbuli ievijas arī pa kādai tīri sakarīgai domu pērlei. Tāds ping pongs, lai apmierinātu a la dzeltenās preses lasītāju un nedaudz uz intelektuāliem izaicinājumiem pasistu lasītāju. Lūk, te tad arī būs tās dažas pērles, kas aizķērās manā prātā. Laipni lūgti Beigbedera mīlestības un attiecību pasaulē!

Šķiršanās ir intelektuāla nevainības zaudēšana. (35. lpp.)
Precēties ir tas pats, kas absolvēt vidusskolu vai iegūt autovadītāja apliecību – rodas vēlēšanās iekļauties rāmjos, lai būtu normāls, normāls, par katru cenu NORMĀLS. (39. lpp.)
Vēl arvien Francijas seno ģimeņu iecienītākais sporta veids ir izpostīt citu dzīves, un šo amatu tās pieprot. (40. lpp.)
Laulība ir tikpat kā mieloties ar kaviāru katrā ēdienreizē: pienāk brīdis, kad dievinātais ēdiens izraisa vēdergraizes un nelabu dūšu. (42. lpp.)
Vienatne ir kļuvusi par apkaunojošu slimību. (..) Vienīgais labums, ka skumjas palīdz novājēt. Par šo diētu neviens nerunā, lai gan tā ir visefektīvākā. Depresija kā novājēšanas līdzeklis. (90. lpp.)
Dzīvojot vienatnē, vīrietis pārvēršas par alu cilvēku: pēc dažām dienām viņš pārstāj skūt bārdu un mazgāties un sāk urkšķēt. Vajadzēja vairākus miljonus gadu, lai cilvēks nonāktu līdz civilizācijai, turpretī atgriešanās pie neandertālieša notiek nepilnas nedēļas laikā. (147. lpp.)
Lai mīlestību ilgtu mūžīgi, ir jādzīvo ārpus laika. Mīlestību nokauj mūsdienu pasaule. (149. lpp.)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…