Pāriet uz galveno saturu

Kad pazūd vārdi...

Jau vismaz gadus piecus Skandināvijas valstu literatūra piedzīvo uzvaras gājienu ārpus savu valstu robežām. Atliek vien apskatīties kaut Lielbritānijas un Vācijas grāmatnīcu topus, lai manītu  tādus vārdus kā Jūnass Jūnasons un Jū Nesbē, kas pārstāv šo reģionu un ir spējuši pasaulei parādīt, ka Skandināvija nav vien Santa Klauss, ziemeļblāzmas un kalni. Arī Somijas autoru darbi ir spējuši kļūt par eksportpreci. Kad pirms kāda laika parādījās ziņa par to, ka somu rakstnieces Sofi Oksanenas darbs "Kad pazuda dūjas" tiks izdots latviešu valodā, es zināju, ka šī būs viena no grāmatām, ko gribēšu savā grāmatplauktā uzreiz. Līdzās tādiem darbiem kā Hertas Milleres "Elpas šūpoles", Rūtas Šepetis "Starp pelēkiem toņiem" un Markusa Zusaka "Grāmatu zagle", Oksanenas romāns skar mani interesējošo laikposmu, proti, 20. gadsimta 40.-60. gadus. Oriģinālvalodā izdots 2012. gadā, tieši šobrīd, 2015. gada maijā, romāns piedzīvo izdošanu vismaz 29 pasaules valstīs, un šķiet, ka pasaules politisko norišu saistībā darbs vēl ilgi būs aktuāls. Par ko tajā vēstīts un kāpēc izsaku šādu minējumu?


Lai labāk saprastu Sofi Oksanena romāna "Kad pazuda dūjas" sižetu, ir vērts nedaudz iepazīties ar pašas autores biogrāfiju. Sofi Oksanena ir dzimusi 1977. gadā jauktā ģimenē - viņas māte emigrējusi no Igaunijas uz Somiju 20. gadsimta 70. gados, tēvs ir soms. Lai gan intervijās un arī pavisam nesenajā grāmatas atvēršanas pasākumā Rīgā Oksanena uzsver, ka par Igaunijas 20. gadsimta vēstures līkločiem uzzinājusi skolā, nenoliedzams, ka tik spēcīgu darbu kā "Kad pazuda dūjas" tapšanā būtiska ir personiskās/dzimtas pieredze un stāsti, kas - gribam to vai negribam -, bet iesakņojas ikviena atmiņā. Postkoloniālisma literatūras viena no spilgtākajām iezīmēm ir tā, ka vēstījumos autors var samērā viegli "izlaipot" starp faktiem un fikciju, starp personiski pieredzēto un kolektīvajā atmiņā iegūlušos, un tāpēc arī Oksanenas romānā nav skaidras robežas, cik no aprakstītā attiecas vai varētu attiekties uz autores dzimtas likteni.

Romāna darbība norisinās no 1941. gada līdz 1966. gadam. Sofi Oksanenas romāna "Kad pazuda dūjas" divi galvenie vīriešu tēli un notikumu vēstītāji - Edgars Partss un Rolands Simsons - ir brālēni. Ja Rolands ir taisnprātīgs, neatkarīgs, patriotisks un savos uzskatos nemainīgi noturīgs, tad Edgars ir pretstats. Viņa vārds, politiskie uzskati un līdz ar to arī aktīvā darbība mainās līdz ar katras pastāvošās iekārtas nomaiņu. Edgaram būtiskākais ir pielāgoties, izdzīvot, nodrošināt savas dzīvības neaiskaramību, un šo mērķu vārdā viņš ir gatavs nodot visus, arī brālēnu Rolandu. (Šeit uzskatāmi redzamas paralēles ar Oksanenas Igaunijas dzimtas vīriešiem, proti, arī viņas vectēvs ir bijis mežabrālis, bet vectēva brāļi bijuši pretējās "nometnēs" - viens deportēts uz Sibīriju, otrs organizējis deportācijas.) Savukārt Edgara sieva Judīte un Rolanda līgava Rozālija ir romāna galvenie sieviešu tēli. Tiesa, Rozālija ir vairāk kā simbols un pagātnes rēgs, jo viņa tiek noslepkavota jau romāna sākumā. Romānā savijas šo cilvēku likteņi, ikdienas izdzīvošanas skola gan Vācijas, gan padomju okupācijas laikā, parādot, ka propagandas mašinērijai ir vienlīdz spēcīga ietekme ikvienā laikposmā. Oksanena darbā ilustrē, cik vāja ir cilvēka daba tirānijas un spēka apstākļos, tajā pašā laikā demonstrējot, ka sistēmai uzticīgākie kadri ir spējuši pielāgoties un domāt dažādus situācijas risinājumus gluži kā šahā uz priekšu, lai pasargātu savu esamību un attaisnotu savas darbības mērķus. Edgara gadījumā tā ir dedzīga vēlēšanās ne tikai safabricēt vēsturiskos notikumus, lai apsūdzību saņemtu brālēns, bet pat vēlme sievu pasludināt par psihiski slimu, lai kāds pagātnes vēstījums vai nevietā izteikts vārds neizjauktu Edgara (relatīvi) stabilo propagandas rakstnieka dzīvi.

Sofi Oksanena ir smalku vārdu meistare, un bieži vien noskaņa un nepateiktais izsaka vairāk par rakstīto. Par Edgara lomu Rozālijas nāvē lasītājs var nojaust tikai romāna pēdējos teikumos. Iespējams, situācija, kad Edgars nu jau 1960. gadu sākumā vakariņās nevēlas ēst šprotes no iepriekšējā dienā atvērtās bundžiņas, ir arī saprotama tiem lasītājiem, kuri vai nu lasa rūpīgāk "caur puķēm", vai arī izprot šādu darboņu kā Edgars paranoiskās bailes no saindēšanas/noindēšanas. Tieši tāpat Oksanena ne ar vārdu nepaskaidro, kāpēc Judīte un Edgars sarunājas ļoti maz, bet tās retās sarunas, kas viņiem ir, notiek skaļi uzgriezta radio fonā. Tiesa, pats Edgars sev domās atzīst, ka "(..) viņš ir tik vientuļš, ka spiests meklēt kompāniju sapņos" (186. lpp.). Vārdos neizteiktas varoņu bailes uzticēties, bailes no patiesības, no atklāsmes caurvij teju visas romāna lappuses.

Taču, manuprāt, visizcilāk Sofi Oksanenas vārdu klusums atrodams Evelīnas tēlā. Romānā nekas netiek minēts par varoņu dzīves līkločiem laikposmā no 1944. gada līdz 1948. gadam, kad nelielā epizodē grāmatas sākumā lasītājs var uzzināt, ka mežabrāļu rindās esošā Judīte, Rolanda mudināta, atgriežas "normālajā" dzīvē. Nekas netiek minēts par to, kā un kāpēc viņa ir atkal satikusies ar vīru Edgaru (lai gan kara gados abi vēlas viens otru aizmirst, ignorēt, neatcerēties). Tāpat Oksanenas varoņi nestāsta par laikposmu līdz 1963. gadam. Izcili smalki un klusi mājieni ar nepaklausīgām matu lokām un apelsīniem lasītājiem ļauj noprast, ka romāna pēdējās lappusēs sastaptā Evelīna ir Judītes un Rolanda meita. 

Tieši tāpat mani fascinē "Kad pazuda dūjas" vēstītājs, jo romānā pirmās personas "es" vēstījums ir gan no Edgara, gan Rolanda perspektīvas. Šie "es" prasa rūpīgu sekošanu līdzi notikumu sižetam, un reizēm šķiet, ka Oksanena spēlējas ar "es" vēstītājiem, lai vēl precīzāk ilustrētu haosa laikmetu, kādā dzīvo romāna tēli - tieši tāpat kā romāna varoņi ir apjukuši politiskajās kolīzijās, lasītāji var apjukt vēstījuma struktūrā.

Sofi Oksanenas darbu "Kad pazuda dūjas" var dēvēt par vēsturisku romānu, postkoloniālisma literatūru vai trilleri. Tas neapšaubāmi ir aizraujošs un lietpratīgi uzrakstīts darbs, kas vienaldzīgu neatstās nevienu. Darbs "ievelk" sevī, liek domāt un saskatīt paralēles ar mums zināmo vai memuārliteratūrā rakstīto šī laikposma notikumu interpretāciju. Oksanenas darbs būtu iekļaujams ne tikai vidusskolu literatūras, bet arī vēstures stundās analizējamo darbu sarakstā, lai 21. gadsimta vēsturiskie notikumi neatkārtotu 20. gadsimtā pieredzēto. Izcili, skarbi un patiesi - trīs vārdi, kas raksturo "Kad pazuda dūjas"!

Vairāk par Sofi Oksanenas romānu "Kad pazuda dūjas" un tajā skartajiem jautājumiem angļu presē:
The Guardian 18.04.2015.
The Economist Edvarda Lukasa videointervija ar Oksanenu 30.04.2015.

Autores mājaslapa apskatāma šeit.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.