Pāriet uz galveno saturu

Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā?

Frankfurte 2014
Zīmuļi Somijas stendā
Kad es mācījos sākumskolas pirmajās klasēs, mūsu klases audzinātājai patika mūs “dresēt” glīto rokrakstu veidošanā. Jā, mums bija ne tikai jāvelk visi tie gliemezīši un čūskiņas, kas nereti arī tagad ir manāmi sešgadnieku un pirmklasnieku burtnīcās, bet mums pat bija tāda stunda, ko sauca par “Glītrakstīšanu”, un īpašās līniju burtnīcas ar uzrakstu “rakstu darbi glītrakstos”. Lūk, kad bijām gana daudz rakstījuši, tad skolotāja noteica “Atpūtināsim rociņas!” un sāka skandēt daudziem 30+ paaudzes cilvēkiem labi zināmo pantiņu ar vārdiem "Rakstījām, rakstījām tagad pirkstus pūtinām", un mums tajā laikā vajadzēja kustināt, vicināt un citādi “pūtināt” rokas. Nez, vai šādas nodarbības un pantiņi palīdzēja uzlabot mūsu rokrakstus un vai tagad mēs varam lepoties ar kaut minimālām kaligrāfijas iezīmēm savos (retajos) rakstu darbos, tomēr reiz bija arī tāds mācību process.
Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā un vai peles klikšķi nav jau izskauduši pildspalvas?


Kāpēc un vai vispār ir vērts grimt nostaļģiskās atmiņās par rokrakstu mācību? Kāpēc par to būtu jālasa cilvēkiem, kas ikdienā arvien vairāk laika pavada ar tehnoloģijām? Atbilde ir gaužām vienkārša: rokraksti digitālajā laikmetā izmirst. Teiksi: nekas taču nav mūžīgs, un tas ir tikai loģiski, ka cilvēks progresa ietekmē pielāgo sev rīkus, kas ir ērtāki un ātrāki, tādēļ par rokrakstu kulta norietu nebūt nav jāsatraucas.

Martā un aprīlī, vadot intensīvas lekciju dienas kopā gan ar pirmsskolas audzinātājiem, gan ar skolu pedagogiem, viens no aktuālākajiem tematiem, par kuriem diskutējām, bija Somijas lēmums skolēniem no 2016. gada vairs nemācīt saistīto rakstības veidu. Par to izteikušies visi lielākie pasaules mediji, piemēram, ziņa ir arī šajā The Independent rakstā. Somu pašu pamatojums šādam lēmumam arī šķiet gana racionāls: mūsu ikdienas saziņa arvien vairāk notiek ar e-pastu palīdzību, arī dokumentus mēs rakstām datorā, tāpēc datorrakstīšana jeb tas, ko angliski dēvē par “typing skills”, digitālajā laikmetā ir daudz būtiskākas. Zinot, ka Somijas izglītības sistēma tiek uzskatīta par vienu no labākajām visā pasaulē, ko pierāda arī šīs valsts skolēnu labie rezultāti dažādos starptautiskos pārbaudes darbos, varam pieņemt, ka drīz vien ziņa par rakstītprasmes atcelšanu no obligāti apgūstamajām sākumskolas prasmēm parādīsies arī citās valstīs, kas cieši seko Somijas piemēram. Tiesa, gan plašsaziņas līdzekļos, gan arī klātienē Somijas kolēģi ir minējuši, ka “rokrakstmācība” stundu laikā tomēr varēšot būt, ja paši pedagogi šādām aktivitātēm atradīs laiku, neierobežojot citu prasmju apgūšanu. Ja rokraksti kā tādi drīz vien varētu izmirt, kāpēc gan lieluzņēmumam Google būtu jāniekojas ar tāda produkta kā lietotnes Google Handwriting Input veidošanu?

Ja esam pavisam bezkaislīgi, tad es pati uzskatu, ka 99 % no visas rakstīšanas man ir datorā vai kādā glāstvirsmā, un es apgalvošu, ka teju vai visiem pieaugušajiem darbspējīgā vecumā ir līdzīga statistika. Jā, manas galdvirsmas gan mājās, gan darbā ir pārbāztas ar papīra lapelēm, uz kurām nebūt ne kaligrāfiskā rokrakstā pārsvarā ar zilu pildspalvu ir to-do listes un domu uzmetumi, taču tas arī ir viss, kur šobrīd ir nepieciešama prasme rakstīt ar tintveidīgu irbuli. Piekrītu, ka ir medicīnas darbinieki, kuri raksta rokrakstā, un nav dzirdēts, ka ārsta receptes tuvā nākotnē saņemsim datorrakstā, jā, vēl ir dažādas veidlapas, kuru aizpildīšanai ir nepieciešams atcerēties rakstītos burtus, bet situācijas arvien samazinās. Vērojot un labi apzinoties šo tendenci, kāpēc gan sabiedrībai kopumā, ne tikai pedagogiem, būtu tomēr jāaizdomājas par rokrakstu atdzimšanu veicinošām programmām?

Man kā pirmie trīs iemesli, kāpēc tomēr rakstīšana ar roku ir atbalstāma prasme, ir šādi: pastāv cieša saikne starp bērna rakstīšanu un kognitīvajiem (domāšanas) procesiem; rokrakstu analīze ir svarīga kriminālistikas jomā; tehnoloģijas nav visvarenas – reiz arī šodienas digitālajam bērnam var nākties ņemt rokās kādu krītiņu vai tintes irbuli, lai atstātu ziņu. Tad nu nedaudz par katru no šiem pārdomu punktiem.

2014. gads pasaulē iezīmējās ar tendenci, ka aizvien vairāk augstskolu pasniedzēju aizliedza saviem studentiem lekciju laikā izmantot datoru vai planšetdatoru pierakstu veikšanai. Droši vien lielākā studentu daļa par to papukstēja, taču pasniedzēji šādu lēmumu skaidroja ar diviem iemesliem: pirmkārt, darbs datorā vairāk novirza uzmanību ne tikai pašam studentam, bet arī apkārtējiem; otrkārt, datorrakstā mēs, ātri rakstot, pierakstām tieši tos vārdus, kurus pasniedzēji saka, savukārt, ja rakstām rokrakstā, tad mēs dzirdēto vizbiežāk formulējam saviem vārdiem. Starp citu, piezīmju/konspektu rakstīšana ar roku palīdzot labāk sagatavoties eksāmeniem un pārbaudes darbiem, un par to var izlasīt arī 21. maija "Ir" (pilnajā raksta versijā).

Taču tagad iedomājies visvienkāršāko situāciju, piemēram, jāuzraksta savs vārds ar pildspalvu. Lai to izdarītu, mums jāpaņem pildspalva, jāpieliek tā uz papīra, jāvelk burti, turklāt jādomā, kādā secībā un virzienā. Protams, mums šķiet, ka viss notiek automātiski, bet patiesībā tā ir mūsu domāšana, mūsu smadzenes, kas šo procesu regulē. Viss, kas tiek pierakstīts uz papīra, attēlo arī mūsu radošo domāšanu – visas saulītes, zvaigznītes, ķinķēziņi un pats rakstības stils liecina par mūsu personību. Raktot uz papīra, rakstītājam ir “jāizjūt telpa”, tas ir, laukums, uz kura tiek rakstīts, un attiecīgi tam arī jāveido rakstu darbs. Visas šīs darbības ir saistītas ar domāšanas procesiem. Daudzi zinātnieki uzsver, ka tikai šobrīd ir sākusies aktīva smadzeņu darbības izpēte saistībā ar rakstītprasmi un lasītprasmi, tāpēc varam tikai pieņemt, ka šādi pētījumi samazinātos, ja saistītais rakstības veids vairs nebūtu jāapgūst, jo nebūtu pētījumiem nepieciešamie subjekti.

Līdz šim kriminālistikā rokrakstu analīzei ir bijusi liela vērība, piemēram, dokumentu viltošanas vai draudu un pirmsnāves vēstuļu gadījumos. Kad lasām Agatas Kristi detektīvstāstus, varam tikai apbrīnot, cik ātri viņas varoņi ir varējuši atšķirt viltotos dokumentus no īstajiem. Taču pašlaik krietni vairāk ir mūsu digitālo piezīmju, nekā rokrakstā atstāto, tāpēc ik pa laikam tiek ziņots, ka rokrakstu ekspertu palīdzība nav vajadzīga. Kibernoziegumi arī ir jāizmeklē, tomēr reiz varētu pienākt brīdis, kad kriminālistikā rokrakstu eksperti ir tikpat ekskluzīva profesijā kā stenografētāji vai sengrieķu valodas pārzinātāji.

Visbeidzot, mēs zinām, ka tehnoloģijas mēdz būt niķīgākas par zīdaini. Teju vai katram no mums ir bijusi situācija, kad steidzami jāpiezvana, bet mobilais telefons nav līdzi vai ir izlādējies; situācija, kad jānokļūst punktā X, bet navigācijas sistēma mūs ir ievedusi neceļā; situācija, kad ilgi formulētais rakstu darbs ir “čušs un pagalam”, jo datoram sagribējies atslēgties. Varam priecāties, dzirdot par veiksmīgiem gadījumiem, nomaldījušiem bērniem atrodot ģimeni vai draugus ar mobilā telefona palīdzību, taču esam arī dzirdējuši, kā dabas spēks un kāda spēcīga magnētiskā vētra varētu atstāt mūs bez pierastajiem komunikāciju līdzekļiem. Kad par šo diskutējām seminārā, kāda skolotāja smaidot teica: “Mūsdienu tīnis nerakstīs, viņš uzzīmēs bēdīgo ģīmīti, ja būs nepieciešama palīdzība!”. Iespējams, caur smiekliem šī skolotāja ir precīzi izteikusi šodienas realitāti, un digitālajā saziņā emocijzīmju lietošana drīz varēs aizstāt saistīto rakstības stilu.

Drukātu tekstu neapšaubāmi ir izlasīt vieglāk un pat ātrāk, taču mana personīgā pieredze liecina par to, ka arī datorrakstīšanā primārais ir domas izklāsts un tās skaidrs formulējums, taču nebūt nevarētu teikt, ka digitālais laikmets ir iemācījis homo sapiens domāt skaidrāk kā pārdesmit gadus iepriekš, rakstot rokrakstā. Domāšanu nevar iemācīties tikai ar ātru datorrakstīšanu. Rakstīšana ar roku var šķist kā romantika un ilgas pēc senām tradīcijām, bet vērts tomēr atcerēties, ka reiz var būt brīdis, kad kaut kas līdzīgs antīkam spalvaskātam var arī noderēt ikdienas situācijā. Tomēr es pavisam nopietni pieļauju, ka jau pavisam drīzā nāktonē darba devēji sāks saņemt CV, kuros pie papildus vai īpašām prasmēm būs tāds ieraksts kā “pārvaldu saistīto rakstības stilu”.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.