Pāriet uz galveno saturu

Braucam uz Tatriem? Devītā diena: dubļos līdz ceļiem Stara Lubovna pilī un pastaiga Popradā

Skats no Stara Lubovna pils
Tatru ceļojuma devītā diena - svētdiena, 24. augusts - ir pienākusi ar manu saucienu "Eu, kurš ir nozadzis kalnus???". Pa mājas virtuves logu iepriekšējās dienās redzamie Augstie Tatri nav pielūdzami izlīst no miglas un lietus vāliem, bet to, ka pulksteni var noregulēt pēc govju pārvietošanās uz ganībām, varam nojaust tikai pēc to zvaniņu skaņām - pašas govis arī nav saskatāmas. Tas nozīmē, ka kārtējo reizi ir jāķeras pie Plāna B un iepriekš sarakstītajām apkārtnes pilīm, ko būtu vērts redzēt. Plīkšķot lietum, izšķiramies par nesen atjaunotās Stara Lubovna (Lubovniansky) pils apskati, kas atrodas Slovākijas ziemeļaustrumos un ir netālu no Polijas robežas. Kā izvērtās šī diena?


Nozagti Augstie Tatri!
Lai atstāsts par notikumiem būtu pēc iespējas precīzāks, jāpiezīmē, ka Stara Lubovna pils apskatei par labu "nospēlēja" kāda, manuprāt, būtiska piezīme maršruta plānošanas laikā, proti, manā sarakstā sadaļā "Pilis" tieši pie šīs pils ir pierakstīts "Beidzot viena kārtīga mājaslapa!". Jā, reizēm šķiet, ka apskates vietu/tūrisma objektu oficiālās mājaslapas vispār neeksistē, tās ir gaužām skopas vai vietējā valodā. Par Stara Lubovna esmu spējusi iegūt gana izsmeļošu informāciju, lai rastos vēlme šo vietu apskatīt. Par pašu pili informācijai izmantota šī un arī šī vietne, bet pils oficiālā mājaslapa ir šī. Tā nu atliek vien aut kājas un doties pielijušo kalnu izbraucienā.

Skats no Stara Lubovna pils
Stara Lubovna pils teritorija ir viegli atrodama. No autostāvvietas, kas ir gana pilna arī lietainā laikā, ir jādodas garām brīvdabas muzejam un jākāpj samērā lēzenā kalnā līdz pašai pilij. No šejienes paveras arī jauks skats uz ciemu, tiesa, skats noteiki ir daudz jaukāks saulainā laikā, kad var saskatīt arī kalnu aprises. Šeit redzamie kalni gan nav salīdzināmi ar patiesi augstajiem kalniem, jo pils atrodas tikai 711 metru augstumā. Tas nekas, ka tas ir gandrīz divreiz augstāk nekā mūsu pašu "lielpaugurs" Gaiziņš - mēs jau iejūtamies "kalniešu" lomā un sākam palikt izvēlīgi, ja neredzam iespaidīgus klinšu masīvus. 

Stara Lubovna pils iekšpagalms
Pilī ieejas biļete diviem pieaugušajiem un diviem skolēniem maksā 18,00 eiro. Lai gan arī šajā pilī tiek organizētas grupas gidu pavadībā, esam patiesi iepriecināti, kad uzzinām, ka šeit (beidzot!!!) varam pārvietoties savā tempā, nevis ar tulkotiem materiāliem virzīties kādas tūristu grupas un pavadošā gida tempā. Tas nozīmē arī to, ka savus degunus un kājas varam iebāzt/spert tajās vietās, kas mūs patiešām interesē - vai tie būtu pagrabi, vai šaujamlūkas. Otrkārt, mūs patiešām priecē tas, ka lietusgāzes ir rimušas, un pils teritorijā varam pat iztikt bez šķendēšanās par dubļiem.

Ko šovakar uzēdīsim? 
Pati Stara Lubovna pils mūsu ceļojuma laikā ir sakopta, taču te joprojām notiek rekonstrukcijas darbi.  Tas netraucē kāpelēt augšā un lejā, uzkavējoties un pētot tās vietas, kas mums šķiet interesantākās. Piemēram, vienā pils spārnā var redzēt, kā tad senatnē slovāki gatavoja ēdienu, kādi graudaugi te tika audzēti un kā vispār ritēja ikdienas sadzīves dzīve. Katli, toverīši, mīklas trauki un citi priekšmeti, protams, šķiet tādi paši kā citos vēstures pieminekļos redzamie, tomēr te ir tā priekšrocība, ka viss ir apskatāms sprīža attālumā. 

Viens no pils skaistuļiem
Stara Lubovna pilī ir padomāts par izklaidi tiem, kuriem ar uzmanības noturību un vēstures pētniecību iet mazliet grūtāk, proti, te var aizrauties ar ērgļu mīļošanu un īpaša šova vērošanu. Ērgļi te ir vairāki, ar tiem var nofotografēties, veicot obligāto maksājumu, kā arī tos vienkārši apbrīnot un iemest naudiņu ērgļu atbalsta fondā tāpat. Anetes sajūsma pēs ērgļa turēšanas uz savas rokas ir tik liela, ka viņa paziņo par vēlmi turēt ērgli kā mājdzīvnieku. :)

Kad šurpu turpu visa pils teritorija ir izstaigāta (un kā ātri skrējēji esam paspējuši pazaudēt Andri), ir pienācis laiks doties uz blakusesošo brīvdabas muzeju. Tiesa, mūsu tīņi ir paziņojuši, ka kaut ko tādu skatīties viņi netaisoties, labāk esot sēdēt mašīnā, tāpēc kā divi braši seniori dodamies pretī nezināmajam "skanzen" (muzejs). O-la-lā! Cik ātri esam iegājuši, tik ātri arī esam aptvēruši, ka bērni reiz ir izdarījuši pareizo izvēli, jo nu esam slapjām kājām līdz ceļiem. Nesenās lietusgāzes muzeja teritorijas zālienu ir padarījušas neizbrienamas. Laipojot no mājiņas uz mājiņu, vienīgās runas ir "mēs esam dulli" un "būs jābrauc pirkt sausas drēbes". 


Pašūposimies?
Senslovāku mājiņas izskatās gluži tādas pašas kā mūsu brīvdabas muzejā redzamie senlatviešu mitekļi. Vienīgā atšķirība šķiet tikai krāsa un namiņu "iemītnieku" apģērbs, kas vairāk saistās ar slāvisko kultūru. Ātri izlaipodami gar dažām mājiņām un ieskatoties to iekārtojumā, nolemjam tomēr vairāk kājas nemērcēt. Mūsu  uzmanību ir piesaistījuši šajā foto redzamie grozi, kas patiesībā ir šūpoles ar pagātnes elpu. Domāju, ka saulainā laikā bērni noteikti ar prieku izmēģina šo "uzparikti" (patiesību sakot, es arī neatteiktos, ja šāds izgudrojums būtu pieejams arī pieaugušajiem). Slapām kājām, kratot dubļus no apģērba, dodamies "ekspotīcijā" uz tuvāko lielo pilsētu, kuru līdz šim esam apguvuši tikai kā lielveikalu - Popradu.

Mana dižporcija "Tatru medaljoni"
Šajā reizē mēs vispirms vēlamies atrast un pastaigāt pa pilsētas centru. Mūsu brauciena laikā esam patīkami pārsteigti, ka Popradas centrā par stāvēšanu nav jāmaksā ne centa no piektdienas līdz svētdienai, bet pārējās dienās stāvvietās jāmaksā tikai laika posmā no 10:00 līdz 14:00. Tiesa, Popradas centrs mūs pārsteidza, jo tas ir ļoti, ļoti mazs - galveno ielu/laukumu superlēnā solī var izstaigāt pārdesmit minūšu laikā. Iespējams, ka apmākusies diena ir devusi savu artavu tam, ka Popradas centrs, lai gan sakopts, mums šķiet neinteresants. Kā vasaras svētdienas izklaide te tiek piedāvāts pūtēju orķestra koncerts. Te ir virkne kafejnīcu, kas nešķiet raujam tūristus iekšā savās telpās, taču atkal šis var būt subjektīvs viedoklis, jo mums tomēr arī jāmeklē tāda ēstuve, kurā paēst var veģetārietis. Kad beidzot pēc divreizējas galvenās ielas nostaigāšanas izvēlamies vienu no ēstuvēm, sastopamies ar diezgan vienaldzīgu viesmīli, taču tādi viņi šeit šķiet visi. Tomēr par savu ēdienu ar nosaukumu "Tatru medaljoni" nevaru sūdzēties, lai gan kombinācija rīsi+kartupeļi šķiet dīvaina. Tiesa, kalniešiem laikam šāda porcija varbūt ir tikai neliela enerģijas atjaunošanas deva.


Par spīti sliktajiem laikapstākļiem, ik pa brīdim līstošajam lietum, drēgnumam un slapjajām drēbēm, esam aizvadījuši vēl vienu lielisku atpūtas dienu. Mēs esam no tās ceļotāju "sugas", kas dodas ārā no četrām sienām, ja vien spējam kustēt, un arī šis lietus nav spējis sabojāt iespaidus, ko esam guvuši. 

Nākamais ieraksts par dienu, kad Artūrs tapa par sumo cīkstoni, un kalni mums pateica "Stop!". 

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.