Pāriet uz galveno saturu

Kā neapmaldīties vientulības un pagātnes amnēzijā

Ik pa laikam uzrodas tādas grāmatas, kuras ir neiespējami nolikt nost, kamēr nav izlasīta pēdējā lappuse. Franču rakstnieka un Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja (2014. gadā) Patrika Modiano darbs "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" ir tieši šāda grāmata (pieejama gan drukātā, gan e-formātā). Salīdzinoši nelielais darbs, kas sarakstīts 2014. gadā, patiks visiem, kurus saista valodas plūdums, līdz galama neizteikti minējumi, noslēpumi, vārdos neaprakstāma skumju un vientulības gūzma, kas šķiet pārņemam ne tikai darba varoņus, bet arī pašu autoru. Darbs, kas patiks literatūras gardēžiem, Džeroma D. Selindžera un Marsela Prusta cienītājiem.


Patrika Modiano (dzimis 1945. gadā) vārds droši vien lielākajai daļai lasītāju nav tas pirmais, kas nāktu prātā, ja jānosauc kāds franču rakstnieka vārds. Jāatzīst, ka pat literatūrkritiķiem Modiano piešķirtā Nobela prēmija literatūrā nāca kā pārsteigums, jo viņa darbi, lai gan kritiķu atzinīgi novērtēti, pārsvarā atradušies franciski lasošo grāmatplauktos. Modiano "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" ir lielisks veids, lai sāktu iepazīties ar rakstnieka daiļradi arī latviešu valodā, jo darbs atsevišķās detaļās savijas ar paša autora dzīvesstāstu, kas, starp citu, bieži tiek minēts kā pēckara autoru paaudzi vienojošs elements. 

Patriks Modiano romānu sāk ar sava slavenā spalvasbrāļa Stendāla teikto: "Nevaru sniegt reālus faktus, spēju dāvāt tikai to atspulgu", un šie vārdi arī lieliski izsaka visa darba noskaņu. Grāmatas galvenais varonis ir rakstnieks Žans Daragans, kurš vada ļoti noslēgtu, vientulīgu un dzīves amnēzijas pārņemtu ikdienu. Viņš apzināti ir centies aizmirst pagātni, izslēgt no apziņas cilvēkus, kurus nevēlas ielaist ikdienas domās. Viss šķiet ritam Daragana iecerēto gaitu, ja vien nebūtu kāds mistisks telefonzvans no svešinieka Žila Otolini, ja vien nebūtu Otolini draudzenes Šantālas Gripē mājieni par lietām, vietām un cilvēkiem, kas ielaužas Daragana mākslīgās amnēzijas vadītajā pasaulē.  Annija Astrāna, Rožē Vensāns un citi gluži kā rēgi sāk skrāpēties aizvērtajās skapju durvīs, kur gadiem ir atradušies. Rakstnieks Daragans pats atzīst, ka "viņš pārāk baidījās, ka iekritīs melnajā caurumā", ja atļausies atcerēties un izzināt visu, kas norisinājies vairākas desmitgades senajos notikumos. Tiesa, Patrika Modiano darbs nav jālasa kā tradicionāls detektīvs, jo tas nemaz tāds nav. Autors visas pagātnes plaisas un traipus, un noslēpumus ir ietērpis minējumos un emocionāli spēcīgu noskaņu radīšanā. Drēgnums, tumsa, bailes, pamestas ēkas, nezināmas vietas un uzstājīga vientulība ir rakstnieka Žana Daragana ikdienas sabiedrotie, ko rakstnieks Patriks Modiano kā sarežģītas puzles gabaliņus liek salikt katram lasītājam.

Patrika Modiano darbs "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" rada to "vēl kādu kumosiņu" sajūtu, kas rodas, apēdot bezgalgardu bezē cepumiņu. Modiano ieved lasītāju Daragana dzīvē, dod smalku mājienu, taču tikpat pēkšņi to aprauj, atstājot mūs neziņā. Iespējams, pēc vairākām lappusēm mēs tiksim vadīti tālāk. Iespējams, ka mums tikai šķitīs, ka notikumi turpinās. Iespējams, ka mums liksies, ka tieši tā visam arī jānotiek vai tas jau ir bijis. Ar Daraganu. Ar Modiano. Ar mums pašiem. Jo visi stāsti taču ir kolektīvi, un kur nu vēl pateicīgāku sižetu kā 20. gadsimta vidu, lai iesaistītu lasītāju Daragana noslēpumu un brīvprātīgās amnēzijas tīklos. 

Pagātni nav iespējams aizmirst. Taču tai var būt vairāki tulkojumi. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...