Pāriet uz galveno saturu

Kā neapmaldīties vientulības un pagātnes amnēzijā

Ik pa laikam uzrodas tādas grāmatas, kuras ir neiespējami nolikt nost, kamēr nav izlasīta pēdējā lappuse. Franču rakstnieka un Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja (2014. gadā) Patrika Modiano darbs "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" ir tieši šāda grāmata (pieejama gan drukātā, gan e-formātā). Salīdzinoši nelielais darbs, kas sarakstīts 2014. gadā, patiks visiem, kurus saista valodas plūdums, līdz galama neizteikti minējumi, noslēpumi, vārdos neaprakstāma skumju un vientulības gūzma, kas šķiet pārņemam ne tikai darba varoņus, bet arī pašu autoru. Darbs, kas patiks literatūras gardēžiem, Džeroma D. Selindžera un Marsela Prusta cienītājiem.


Patrika Modiano (dzimis 1945. gadā) vārds droši vien lielākajai daļai lasītāju nav tas pirmais, kas nāktu prātā, ja jānosauc kāds franču rakstnieka vārds. Jāatzīst, ka pat literatūrkritiķiem Modiano piešķirtā Nobela prēmija literatūrā nāca kā pārsteigums, jo viņa darbi, lai gan kritiķu atzinīgi novērtēti, pārsvarā atradušies franciski lasošo grāmatplauktos. Modiano "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" ir lielisks veids, lai sāktu iepazīties ar rakstnieka daiļradi arī latviešu valodā, jo darbs atsevišķās detaļās savijas ar paša autora dzīvesstāstu, kas, starp citu, bieži tiek minēts kā pēckara autoru paaudzi vienojošs elements. 

Patriks Modiano romānu sāk ar sava slavenā spalvasbrāļa Stendāla teikto: "Nevaru sniegt reālus faktus, spēju dāvāt tikai to atspulgu", un šie vārdi arī lieliski izsaka visa darba noskaņu. Grāmatas galvenais varonis ir rakstnieks Žans Daragans, kurš vada ļoti noslēgtu, vientulīgu un dzīves amnēzijas pārņemtu ikdienu. Viņš apzināti ir centies aizmirst pagātni, izslēgt no apziņas cilvēkus, kurus nevēlas ielaist ikdienas domās. Viss šķiet ritam Daragana iecerēto gaitu, ja vien nebūtu kāds mistisks telefonzvans no svešinieka Žila Otolini, ja vien nebūtu Otolini draudzenes Šantālas Gripē mājieni par lietām, vietām un cilvēkiem, kas ielaužas Daragana mākslīgās amnēzijas vadītajā pasaulē.  Annija Astrāna, Rožē Vensāns un citi gluži kā rēgi sāk skrāpēties aizvērtajās skapju durvīs, kur gadiem ir atradušies. Rakstnieks Daragans pats atzīst, ka "viņš pārāk baidījās, ka iekritīs melnajā caurumā", ja atļausies atcerēties un izzināt visu, kas norisinājies vairākas desmitgades senajos notikumos. Tiesa, Patrika Modiano darbs nav jālasa kā tradicionāls detektīvs, jo tas nemaz tāds nav. Autors visas pagātnes plaisas un traipus, un noslēpumus ir ietērpis minējumos un emocionāli spēcīgu noskaņu radīšanā. Drēgnums, tumsa, bailes, pamestas ēkas, nezināmas vietas un uzstājīga vientulība ir rakstnieka Žana Daragana ikdienas sabiedrotie, ko rakstnieks Patriks Modiano kā sarežģītas puzles gabaliņus liek salikt katram lasītājam.

Patrika Modiano darbs "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" rada to "vēl kādu kumosiņu" sajūtu, kas rodas, apēdot bezgalgardu bezē cepumiņu. Modiano ieved lasītāju Daragana dzīvē, dod smalku mājienu, taču tikpat pēkšņi to aprauj, atstājot mūs neziņā. Iespējams, pēc vairākām lappusēm mēs tiksim vadīti tālāk. Iespējams, ka mums tikai šķitīs, ka notikumi turpinās. Iespējams, ka mums liksies, ka tieši tā visam arī jānotiek vai tas jau ir bijis. Ar Daraganu. Ar Modiano. Ar mums pašiem. Jo visi stāsti taču ir kolektīvi, un kur nu vēl pateicīgāku sižetu kā 20. gadsimta vidu, lai iesaistītu lasītāju Daragana noslēpumu un brīvprātīgās amnēzijas tīklos. 

Pagātni nav iespējams aizmirst. Taču tai var būt vairāki tulkojumi. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...