Pāriet uz galveno saturu

Mūmamma, kas liek smieties


Kad cilvēks ir noslimojies un prāts ir pavisam bēdīgs, tad roka pati sniedzas pēc kādas vieglākas literatūras, un tā nu es biju nosolījusies, ka veselības uzlabošanas nolūkiem brīvdienās izlasīšu bērnu grāmatu "Mūmamma un Vārna", kuras autori ir Juja un Tūmass Vīslanderi. Starp citu, Mūmammas sērijā ir iznākuši jau vairāki darbiņi, taču šī ir pirmā, kas pieejama arī kā e-grāmata, un tieši šajā formātā to arī lasīju. Lasīju un skaļi smējos, un tas vien liecina par to, ka grāmata sniedza visu, ko no tās gaidīju.

Vīslanderu grāmatu sērija par Mūmammu noteikti ir iedrindojama to darbu kategorijā, kurus apzīmē kā lasāmvielu ikvienam no 0 līdz 99 gadiem. Piekritīšu. Šo grāmatu var lasīt pirmsskolēni kā vienkāršu asprātīgu vēstījumu par dzīvi lauku sētā, kuras centrālais personāžs ir bezgala labsirdīga un mazliet neparasta govs. Taču tā ir arī grāmata, kas iepriecinās ikdienas dzīvē skrienošos pieaugušos, kuriem patīk ironija un ekscentriskums.

"Mūmamma un Vārna" Zviedrijā jau pazīstama 25 gadus, tāpēc vēl jo jaukāk šķiet tas, ka ir trāpīgas bērnu grāmatas, kas valodas un attēloto notikumu ziņā ir kā vien 25 dienas vecas. Šajā grāmatā apkopoti 12 stāstiņi, kuros Mūmamma mācās gan braukt ar velosipēdu, gan nirt, gan arī dodas makšķerēt, gan piereģistrējas pilsētas bibliotēkā kā lasītāja. Sirsnīgi, mīļi, jauki, bez moralizēšanas un bezgalgariem pārspriedumiem.

Interesantākais vai smieklīgākais stāstiņš? Katrā ir kāda pērle, ko varētu citēt! Zivis, kas tiek barotas ar bulciņām, dejošana skaņuplašu veikalā, Mūmamma, kas dejo baletkurpītēs kūtī, govju koris un sekojošais jampadracis Svētās Lūcijas dienā, Vārnas stāsti par džungļiem un kartupeļu frī un abu draudzeņu pārdomas par to, ka "pelēkā ir vispelēkākā no krāsām" ir tikai daži no spilgtākajiem grāmatas fragmentiem.

Intrigai pavisam mazs fragments no "Mūmamma un Vārna", protams, par lasīšanu.
- Govs bibliotēkā! - iesaucās Vārna. - Man spārni vēzējas paši no sevis.
- Bet, paklau, - Mūmamma teica, - šodien bibliotēkā ienāca zemnieks ar soliņu, ko viņš bija uztaisījis, - ar caurumu astei. Vai tas nav laipni?
- Viņš taču nav īsti gudrs!? Laikam jau ir tādi zemnieki, kam nav vairāk prāta kā viņu govīm!
- Viņš uzskata, ka tad, kad esmu bijusi bibliotēkā, es dodu daudz vairāk piena, - Mūmamma stāstīja. - Tieši tāpēc. (49. lpp.)

Tad nu lasīsim, lai būtu daudz vairāk prieka!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…