Grāmata ar mazuma pēcgaršu

Šonedēļ mani "uzrunāja" neliela formāta grāmata ar nosaukumu "Zen", kuras autors ir man līdz šim nezināmais franču rakstnieks Maksanss Fermīns (Maxence Fermine). Lai gan drukātā veidā darbs ir tikai 128 lappuses garš, svētdienas pēcpusdienu es pavadīju ar darba e-versiju. Lasot "Zen", mani atkal pārņēma domas par to, ka laikam intuitīvi pie katra lasītāja atnāk tieši tas darbs, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešams, jo šī bija e-grāmata, kādu tieši vēlējos izlasīt.

Šo darbu noteikti nav iespējams atstāstīt. Tas ir smalks mīlestības stāsts, turklāt šeit mīlestība ir visplašākajā šī vārda nozīmē gan kā tīri attiecību apzīmējums, gan raksturo visu ikdienu, lietas, vietas un nodarbošanās, kas katram ir svarīgas un sniedz piederības un miera sajūtu. Jau pats darba nosaukums liecina par to, ka rakstnieks savu vēstījumu ietērpis īsos teikumos, turklāt būtiska ir klusuma loma ne tikai varoņu ikdienā, bet arī lasīšanas procesā, jo tā vien šķiet, ka pats lasītājs nonāk meditatīvā stāvoklī.

Grāmatu ir iespējams izlasīt ļoti ātri. Taču tā atstāj patīkamu pēcgaršu un vēlēšanos, lai poētiskais stāsts turpinātos, lai autors vēl zīmētu melno burtu kaligrāfiskās līnijas un neļautu atrauties no lasīšanas. Šī ir miniatūra, kuru noteikti var pārlasīt, kad nepieciešams miers, klusums un savas (trauksmainās) dzīves izprašana.

*** Daži citāti ***

"Ar vienu kustību pietiek. Zem meistara rokas atklājas kaligrāfija - kā reibonis."

"Meistars Kuro piebilst:

- Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. Lai nokļūtu līdz šim posmam, jāuztur formā ķermenis un jātrenē prāts. No jauna jāatrod priekšstats par dabisko kustību. Jāpaliek patiesam."

"- Laiks ir mazsvarīgs. Ar mūžību būtu par maz, lai apgūtu pilnīgu kustību."

"Meistars Kuro mazliet pasmaida un pabeidz:

- Tūliņ sāksim pirmo nodarbību. Tā būs par disciplīnu. Māksla nepastāv bez mācekļa, pilnība mākslā nav sasniedzama bez disciplīnas."

"Meistars Kuro smaidīdams pabeidz sarunu:

- Visgrūtāk radāmā mūzika ir klusums, bet tā ir arī visskaistākā."

"Meistars Kuro pabeidz sakāmo:

- Tukšums ir iespēju pilns. Bet jābūt apskaidrotam, lai spētu radīt līdzsvaru starp iņ un jan."

"Vēl viņš piebilst:

- Vairs neskriet. Iemācīties dzīvot un vērot. Kļūt nekustīgam. Vērot to, kas ir apkārt. Ar pieaugošu sajūsmu. Tāds ir zen sākums."

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Lasīt vairāk

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...

Lasīt vairāk

Trolejbuss

Meklēt šajā emuārā