Pāriet uz galveno saturu

Grāmata ar mazuma pēcgaršu

Šonedēļ mani "uzrunāja" neliela formāta grāmata ar nosaukumu "Zen", kuras autors ir man līdz šim nezināmais franču rakstnieks Maksanss Fermīns (Maxence Fermine). Lai gan drukātā veidā darbs ir tikai 128 lappuses garš, svētdienas pēcpusdienu es pavadīju ar darba e-versiju. Lasot "Zen", mani atkal pārņēma domas par to, ka laikam intuitīvi pie katra lasītāja atnāk tieši tas darbs, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešams, jo šī bija e-grāmata, kādu tieši vēlējos izlasīt.

Šo darbu noteikti nav iespējams atstāstīt. Tas ir smalks mīlestības stāsts, turklāt šeit mīlestība ir visplašākajā šī vārda nozīmē gan kā tīri attiecību apzīmējums, gan raksturo visu ikdienu, lietas, vietas un nodarbošanās, kas katram ir svarīgas un sniedz piederības un miera sajūtu. Jau pats darba nosaukums liecina par to, ka rakstnieks savu vēstījumu ietērpis īsos teikumos, turklāt būtiska ir klusuma loma ne tikai varoņu ikdienā, bet arī lasīšanas procesā, jo tā vien šķiet, ka pats lasītājs nonāk meditatīvā stāvoklī.

Grāmatu ir iespējams izlasīt ļoti ātri. Taču tā atstāj patīkamu pēcgaršu un vēlēšanos, lai poētiskais stāsts turpinātos, lai autors vēl zīmētu melno burtu kaligrāfiskās līnijas un neļautu atrauties no lasīšanas. Šī ir miniatūra, kuru noteikti var pārlasīt, kad nepieciešams miers, klusums un savas (trauksmainās) dzīves izprašana.

*** Daži citāti ***
"Ar vienu kustību pietiek. Zem meistara rokas atklājas kaligrāfija - kā reibonis."

"Meistars Kuro piebilst:
- Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. Lai nokļūtu līdz šim posmam, jāuztur formā ķermenis un jātrenē prāts. No jauna jāatrod priekšstats par dabisko kustību. Jāpaliek patiesam."

"- Laiks ir mazsvarīgs. Ar mūžību būtu par maz, lai apgūtu pilnīgu kustību."

"Meistars Kuro mazliet pasmaida un pabeidz:
- Tūliņ sāksim pirmo nodarbību. Tā būs par disciplīnu. Māksla nepastāv bez mācekļa, pilnība mākslā nav sasniedzama bez disciplīnas."

"Meistars Kuro smaidīdams pabeidz sarunu:
- Visgrūtāk radāmā mūzika ir klusums, bet tā ir arī visskaistākā."

"Meistars Kuro pabeidz sakāmo:
- Tukšums ir iespēju pilns. Bet jābūt apskaidrotam, lai spētu radīt līdzsvaru starp iņ un jan."

"Vēl viņš piebilst:
- Vairs neskriet. Iemācīties dzīvot un vērot. Kļūt nekustīgam. Vērot to, kas ir apkārt. Ar pieaugošu sajūsmu. Tāds ir zen sākums."

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas