Ko māca saprast Lūsija Bārtone?

Mani nebūt nesauc Lūsija Bārtone, bet, izlasot Elizabetes Strautas (Elizabeth Strout) Bukera balvai 2016 nominēto grāmatu "Mani sauc Lūsija Bārtone", kuru latviski izdevusi nelielā izdevniecība Baiba Books, tā vien gribas apgalvot, ka katrā no mums mīt daļa no šīs grāmatas varones. Šis salīdzinoši īsais romāns ir par mīlestību, kas netiek skaļi izpausta vārdos, par apstākļiem, kuri veido dzīvi un kurus ne vienmēr spējam ietekmēt, un par pieaugšanu, kas nāk līdz ar piedošanu.

Grāmatas sākumā iepazīstam darba galveno varoni Lūsiju Bārtoni, kas pēc šķietami vienkāršas apendicīta operācijas ir spiesta pavadīt slimnīcā deviņas nedēļas. Šajā brīdī Lūsijas dzīvē notiek negaidīts pavērsiens - slimnīcā viņu ierodas apciemot māte, ar kuru varone nav tikusies gadiem, un, piecas dienas pavadot pie Lūsijas gultas, abas šķiet tuvākas kā jebkad agrāk. Elizabete Strauta savas varones dzīvesstāstu vēsta caur viļņveidīgiem atmiņu un notikumu uzplūdiem, taču katram no šiem epizodiskajiem notikumiem ir noteikta loma Lūsijas personības veidošanā, dzīves uzskatos un pieņemtajos lēmumos. Autore nav daiļrunīga vai liekvārdīga; klusumam un pauzēm stāstā ir tikpat liela nozīme kā pateiktajam.

Lūsija Bārtone ir augusti ļoti nabadzīgā trīsbērnu ģimenē, kurā vientulība ir tikpat plaša kā kukurūzas lauki ar vientuļo koku, kas reizēm sniedzis patvērumu un mierinājumu. Sarunas, attiecības un mīlestība nav šo ģimeni vienojoši elementi - te katrs ir par sevi, katrs cīnās ar saviem dēmoniem viens pats. Lūsija patvērumu meklē mācībās un grāmatās, jau skolas laikā pieņemot lēmumu, ka būs rakstniece. Šajā brīdī Elizabete Strauta piedāvā pirmo "glābšanas plostu" savai varonei, norādot uz rakstīšanu kā psihoterapijas līdzekli.

Stāstījumā par deviņām nedēļām slimnīcā lasītājs uzzina, ka Lūsijas pašas laulība nemaz tik stabila nav; abas meitas pie mammas ciemoties ved sieviete, kas pēc vairāk nekā desmit gadiem kļūs par meitu pamāti. Lai gan Elizabete Strauta to tieši nepasaka, lasītājs tiek vedināts pieņemt, ka Lūsijas nezināmā slimība varētu būt psihosomatiska, jo šajās deviņās nedēļās Lūsija ne tikai sastop savu māti, bet pacientei veidojas ciešas garīgas attiecības ar ārstu (kurš turklāt temperatūru nosaka nevis ar termometru, bet uzliekot roku uz pieres). "Es gribu, lai mani mīl!" - tā mēmi sauc Lūsija Bārtone.

Viena no veiksmes formulām ir rakstnieces neuzbāzīgā 20. gadsimta otrās puses sociālo notikumu un sabiedrībā pieņemto normu atspoguļošana paralēli Lūsijas Bārtones dzīvēs svarīgajiem notikumiem. Lasītājs iepazīst AIDS slimnieku mēmos skatus, bet praida gājiens Lūsijai atsauc atmiņas par brāļa ietērpšanos sieviešu drēbēs. Sabiedrības noslāņošanās un piederības meklējumi ir skaudri jūtami ikvienā grāmatas lappusē. Citādais - vienalga, vai tas ir cilvēks novalkātās un smakojošās drēbēs, vai cilvēks "nepareizās" drēbēs - sabiedrībā neiederas, tas saņem nosodījumu un izsmieklu.

Šķiet, ka tikai tad, kad grāmatas varone spēj skaļi pateikt "Es esmu Lūsija Bērtone" un apzināties, ka viņu kā personību ir veidojuši visi dažādie apstākļi, notikumi un cilvēki, kas ne vienmēr ir bijuši patīkami, viņa kļūst pieaugusi un spējīga gan piedot, gan veidot savu dzīvi tā, kā to patiešām vēlas. Tieši Lūsija ir tā, kas vēlas šķirties. Viņa ir tā, kas apmaksā māsas ģimenes rēķinus, lai cik untumaini tie nebūtu. Viņa ir tā, kas spējusi izaugt un pārraut attiecību un nabadzības važas. Viņa ir tā, kas spēj veidot savu dzīvesstāstu.

Stoutas varone saka: "Un es domāju: es rakstīšu, un cilvēki nejutīsies tik vientuļi!" (21. lpp.). Jā, tas Lūsijai Bārtonei patiešām ir izdevies: lasot šo darbu, katrs lasītājs vēlreiz un vēlreiz ir spiests pārdomāt, ka mūs katru veido dažādās nejaušības, ikviens satiktais cilvēks un nepateiktais vārds, un katrā no mums ir daļa no lūsijām bārtonēm. Lielisks pārdomu darbs, ko lasīt brīžos, kad vēlamies pārdomāt savu dzīvi.