Pāriet uz galveno saturu

Ko māca saprast Lūsija Bārtone?

Mani nebūt nesauc Lūsija Bārtone, bet, izlasot Elizabetes Strautas (Elizabeth Strout) Bukera balvai 2016 nominēto grāmatu "Mani sauc Lūsija Bārtone", kuru latviski izdevusi nelielā izdevniecība Baiba Books, tā vien gribas apgalvot, ka katrā no mums mīt daļa no šīs grāmatas varones. Šis salīdzinoši īsais romāns ir par mīlestību, kas netiek skaļi izpausta vārdos, par apstākļiem, kuri veido dzīvi un kurus ne vienmēr spējam ietekmēt, un par pieaugšanu, kas nāk līdz ar piedošanu.

Grāmatas sākumā iepazīstam darba galveno varoni Lūsiju Bārtoni, kas pēc šķietami vienkāršas apendicīta operācijas ir spiesta pavadīt slimnīcā deviņas nedēļas. Šajā brīdī Lūsijas dzīvē notiek negaidīts pavērsiens - slimnīcā viņu ierodas apciemot māte, ar kuru varone nav tikusies gadiem, un, piecas dienas pavadot pie Lūsijas gultas, abas šķiet tuvākas kā jebkad agrāk. Elizabete Strauta savas varones dzīvesstāstu vēsta caur viļņveidīgiem atmiņu un notikumu uzplūdiem, taču katram no šiem epizodiskajiem notikumiem ir noteikta loma Lūsijas personības veidošanā, dzīves uzskatos un pieņemtajos lēmumos. Autore nav daiļrunīga vai liekvārdīga; klusumam un pauzēm stāstā ir tikpat liela nozīme kā pateiktajam.

Lūsija Bārtone ir augusti ļoti nabadzīgā trīsbērnu ģimenē, kurā vientulība ir tikpat plaša kā kukurūzas lauki ar vientuļo koku, kas reizēm sniedzis patvērumu un mierinājumu. Sarunas, attiecības un mīlestība nav šo ģimeni vienojoši elementi - te katrs ir par sevi, katrs cīnās ar saviem dēmoniem viens pats. Lūsija patvērumu meklē mācībās un grāmatās, jau skolas laikā pieņemot lēmumu, ka būs rakstniece. Šajā brīdī Elizabete Strauta piedāvā pirmo "glābšanas plostu" savai varonei, norādot uz rakstīšanu kā psihoterapijas līdzekli.

Stāstījumā par deviņām nedēļām slimnīcā lasītājs uzzina, ka Lūsijas pašas laulība nemaz tik stabila nav; abas meitas pie mammas ciemoties ved sieviete, kas pēc vairāk nekā desmit gadiem kļūs par meitu pamāti. Lai gan Elizabete Strauta to tieši nepasaka, lasītājs tiek vedināts pieņemt, ka Lūsijas nezināmā slimība varētu būt psihosomatiska, jo šajās deviņās nedēļās Lūsija ne tikai sastop savu māti, bet pacientei veidojas ciešas garīgas attiecības ar ārstu (kurš turklāt temperatūru nosaka nevis ar termometru, bet uzliekot roku uz pieres). "Es gribu, lai mani mīl!" - tā mēmi sauc Lūsija Bārtone.

Viena no veiksmes formulām ir rakstnieces neuzbāzīgā 20. gadsimta otrās puses sociālo notikumu un sabiedrībā pieņemto normu atspoguļošana paralēli Lūsijas Bārtones dzīvēs svarīgajiem notikumiem. Lasītājs iepazīst AIDS slimnieku mēmos skatus, bet praida gājiens Lūsijai atsauc atmiņas par brāļa ietērpšanos sieviešu drēbēs. Sabiedrības noslāņošanās un piederības meklējumi ir skaudri jūtami ikvienā grāmatas lappusē. Citādais - vienalga, vai tas ir cilvēks novalkātās un smakojošās drēbēs, vai cilvēks "nepareizās" drēbēs - sabiedrībā neiederas, tas saņem nosodījumu un izsmieklu.

Šķiet, ka tikai tad, kad grāmatas varone spēj skaļi pateikt "Es esmu Lūsija Bērtone" un apzināties, ka viņu kā personību ir veidojuši visi dažādie apstākļi, notikumi un cilvēki, kas ne vienmēr ir bijuši patīkami, viņa kļūst pieaugusi un spējīga gan piedot, gan veidot savu dzīvi tā, kā to patiešām vēlas. Tieši Lūsija ir tā, kas vēlas šķirties. Viņa ir tā, kas apmaksā māsas ģimenes rēķinus, lai cik untumaini tie nebūtu. Viņa ir tā, kas spējusi izaugt un pārraut attiecību un nabadzības važas. Viņa ir tā, kas spēj veidot savu dzīvesstāstu.

Stoutas varone saka: "Un es domāju: es rakstīšu, un cilvēki nejutīsies tik vientuļi!" (21. lpp.). Jā, tas Lūsijai Bārtonei patiešām ir izdevies: lasot šo darbu, katrs lasītājs vēlreiz un vēlreiz ir spiests pārdomāt, ka mūs katru veido dažādās nejaušības, ikviens satiktais cilvēks un nepateiktais vārds, un katrā no mums ir daļa no lūsijām bārtonēm. Lielisks pārdomu darbs, ko lasīt brīžos, kad vēlamies pārdomāt savu dzīvi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...