Pāriet uz galveno saturu

Par nevarību

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību". Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.


Droši vien es virtuāli nevaru pieprasīt pavēles "tikai nesmejies!" izpildīšanu, taču ir gana daudz mazu darbībiņu, kuras cilvēkam ar kruķiem ir grūti veikt. Laikam jāsāk ar to, ka mēs, cilvēki, vispār ar kruķiem neprotam staigāt, jo pārsvarā nevienam nav bijusi tāda nepieciešamība šo māku apgūt. Kad ārsts, paziņojot, ka nu man būs ierobežota staigāšana, rādīja, kā ir pareizi jāstaigā ar kruķiem, dabūju aizrādījumus, ka es speru pārāk lielus soļus. Patiesību sakot, man nekas nesanāca, jo vēl kāja bija diezgan kustīga. Atceros, kā pirmajā reizē dusmojos uz kruķiem, kad tie reģistratūrā un pie kases nebija novaldāmi un krita zemē. Negaidītā un mani šokējošā ziņa, ka nu būs jāstaigā ar kruķiem, paralizēja manu domāšanu un loģiku, jo līdz nokļūšanai mājās es pat neatcerējos, vai vispirms ir jāsper kreisā vai labā kāja. Lai slavēts ir digitālais laikmets un YouTube, jo es darīju tieši to, ko dara tūkstošiem citu cilvēku - iegūglēju "how to walk with elbow crutches", lai saprastu, kā tad vispār staigāt.

Protams, ir desmitiem darbību, kuru cilvēkam ar kruķiem patiešām ir grūti izdarīt vai tās tiek darītas ļoti lēni, piemēram, atvērt mājas un dzīvokļa ārdurvis, kā arī vietējās ambulances durvis (hmm, aizdomājos, vai tieši šis nav iemesls, kāpēc "manā klīnikā" procedūru telpas durvis pārsvarā vienmēr ir pusatvērtas), staigāt pa grantētu celiņu vai celiņu, kurā plāksnes nav uzliktas vienā līmenī, jo līdz ar to katrs kruķis atrodas citā līmenī, un pat veikt jebkādu maksājumu "dzīvajā" (jo kredītkartes vai skaidras naudas lietošana prasa darbību ar somu, kad visbiežāk tomēr ir jāizmanot abas rokas vai vismaz viena). Lieki piebilst, ka ārstniecības iestādēs reģistratūras un kases lodziņi nav tādā augstumā, lai cilvēks varētu apsēsties, ja tā ir ērtāk. Stāvi kājās un priecājies, ka deguns sniedzas pāri letei!

Šķiet, ka šīs darbības tomēr ir tīrais dzīves sīkums, jo vislielākā nevarība man saistās ar kājas sāpēm, kuru dēļ es nevaru veikt kādas darbības, tāpēc ir nepieciešama ģimenes palīdzība. Pēc PRP injekcijas tas burtiski nozīmēja, ka kāds no ģimenes nāca man līdzi uz tādām privātām telpām kā tualete un vannas istaba. Tas nozīmē to, ka cilvēks patiešām var jebkurā brīdī sāpju dēļ saļimt, viņš ir jāatbalsta, jāiededz apgaismojums un jāatver durvis. Tas patiešām nozīmē to, ka izkāpt no vannas ir pārvarēt pēdējos metrus līdz Monblāna virsotnei. Lai cik smieklīgi tas neizklausītos, pat ortozes novilkšana (ļoti labs izgudrojums!) prasa kāda palīdzību, jo pēdu es īsti nevaru palocīt, bet plīsusī ārējā cīpsla rada mežonīgas sāpes, tiklīdz es pieskaros vai veicu straujāku kustību, tāpēc ortoze, kuras uzdevums ir dienas laikā stabilizēt potīti, prasa lēnas un pacietīgas vakara darbības. Jā, un pat ikdienas rituāls ar aukstummaisiņiem, kuriem jākalpo kā tūskas mazinātājiem, ir iespējams tikai tad, ja kāds tos iepako ap potīti un pēdu (manējie ir šādi). 

Nevarība var izpausties teju jebkurā mirklī un jebkurā darbībā, un visbiežāk nevarība nāk kopā ar īgnumu. Naktī ir grūti pagriezties, jo gulēt uz labajiem sāniem nozīmē to, ka jutīšu sāpes, bet uz muguras guļot gribas vienkārši izstaipīties, kas savukārt atkal rada draudus, ka par stipru pakustināšu pēdu un izdzirdēšu kādu nodevīgu tirkšķ skaņu. Ilgi sēdēt pie galda ir grūti, arī gultā nosēdēt ar izstieptu kāju ir grūti, bet stāvēt nedrīkst. Jā, vislielākā nevarība ir psiholoģiskā ziņā, jo ir ierobežota ikviena iepriekš veiktā ierastā darbība, un tu, cilvēks, jūties vienkārši kā mazvērtīgs eksistenciāls objekts. Jā, esmu priecīga, ka mums ģimenē viss ir kārtībā ar melno humoru, kas tiek bagātīgi lietots manai uzmundrināšanai. (Konkrēta situācija: sēžu gultā, dēls slauka istabā putekļus, bet es pamanu, ka aiz slotas palicis kāds nodevīgs puteklis, uz kuru arī norādu. Ko dēls? Nogroza galvu un saka: "Penzonārs tāds! Staigā ar kruķiem, bet redze ta laba!". Jā, tieši šādiem vārdiem! Kā var nepasmaidīt?) Teiciens "neber sāli manās brūcēs" mūsmājās nu tiek teikts kā "neber sāli manās cīpslās". 

Vai tas varētu būt zemapziņas ļauni izspēlēts joks, kad kolēģiem uz dzimšanas dienu kā vienu no dāvanām lūdzu uzdāvināt stilīgo bilžu grāmatu ar nosaukumu "41 Reasons I'm Staying In: A Celebration of Introverts"? Nu es domāju, ka šos iemeslus varētu papildināt arī iemesls "esmu nevarīga", lai gan patiesībā es daudz labāk gribētu apkopt savu orhideju koloniju, kuru atstāju krāšņos ziedos (un labā aprūpē) darbā uz palodzes.
Rītdien vajadzēja sākties mūsu atvaļinājumam un ikgadējam atpūtas mirklim ar skatu uz kalniem...


Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.