Pāriet uz galveno saturu

Kāda slimnieka ikdiena

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms.
Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Tātad 12. jūnijs, trešdiena.
Plkst. 5.15 no rīta. Putni aiz loga jau ir pamodušies sen, kad atskan arī mana modinātāja dziesma. Pat kaķis īsti negrib līst ārā no gultas, bet mums tas ir jādara. Pirmais darbs - kaķim uzlikt brokastis. Murmulis tāds, vēl nav iztukšojis vakardienas ēdienu! Varbūt atkal ielikt mīksto barību miskastes kaķu maisiņā?
Plkst. 6.00 no rīta. Brokastojam paši. Pēc 20 minūtēm maisiņā krāmēju neapēstās rabarberkūkas gabalus. Meita: "Kāpēc tu kaķiem liec rabarberkūku? Viņi taču to neēdīs!" Es: "Kaķiem nē. Bet suņi gan apēdīs."
Plkst. 6.40 no rīta. Kārtojamies mašīnā. Va vellos, kāpēc te ir tik karsts? Ā, pareizi, mūsu salīgā meita ir pagriezusi kondicionieri uz 24 grādiem! Ir trešā trešdiena pēc kārtas, kad iepazīstam Eltona Džona daiļradi, tāpēc Spotify ir pienākusi kārta 1970. gada albumam "Tumbleweed Connection". Te ir 23 dziesmas stundas un 48 minūšu garumā. Oki, viss skaidrs, šorīt visas nenoklausīsimies.
Plkst. 7.06 no rīta. Ir laiks Delfu horoskopu aprunāšanai.
Plkst. 7.11 no rīta. Vīrs: "Varbūt tagad jau ir vaļā tas ziedu veikaliņš? Varbūt piebraucam tagad? Tev ir divas minūtes laika, lai izdomātu!"
Plkst. 7.14 no rīta. Ziedu veikalam logā ir milzīgs uzraksts "Esam jau atvērti", bet durvīm priekšā ir žalūzijas. Darba laiks nav redzams. Vīrs: "Tad tu gribēsi kafiju? Varu piebraukt." Piezīme: jau trešo rītu otrā kafijkrūze man ir no papīra glāzītes. Vīra darbavietā ir tāds garšīgs automāts, pie kura pulcējas kafijas dzērāju sekta. Nu arī es esot ieskaitīta šajā sektā.
Plkst. 7.27 no rīta. Dabūju savu latte ar karameļu sīrupu.
Plkst. 7.50 no rīta. Esam piebraukuši pie "manas klīnikas". Re, izrādās, ka citi jau ir priekšā, mašīnas noparkotas cita pie citas, gaiteņos sēž pacienti.  
Plkst. 8.01 no rīta. Sākas mana pirmā procedūra "gaisa zābakā". Man ir lieliska fizioterapeite, kas jauki un neuzbāzīgi apjautājas, kā klājas un vai paliek labāk. Sabojāju meitenes smaidu, pasakot, ka briesmīgi sāp un patiesībā nevaru pagrozīt pēdu.
Plkst. 8.27 no rīta. Paskatos pulkstenī, cik ilgi vēl man būs jāskatās griestos. Vēl ilgi.
Plkst. 8.37 no rīta. Limfodrenāžas zābaku nomaina magnētterapijas truba
Plkst. 8.55 no rīta. Dzirdu, ka aiz aizkara kāda kundze arī novaimanā par savām sāpēm. Neieklausos, kurā ķermeņa daļā.
Plkst. 9.06 no rīta. Samaksāju tieši vienpadsmit eiro par stundas relaksāciju ļoti ērtā gultā. Nākamgada VID atskaitēs tas būs sadaļā "ārstniecība" kā fizikālā terapija. Šī bija mana 13 procedūras reize. Vēl priekšā septiņas šādas un desmit citādas.
Plkst. 9.26 no rīta. Ziedu veikals ir atvēries. Mums vajag dažus nārbuļus dēla 12. klases izlaidumam. Tas ir šovakar plkst. 19.00. Viņš pats nevēlas puķes. Ar ļoti lielu un vardarbīgu piespiešanu viņš ir atzinies, ka ja mēs galīgi bez tā nārbuļa nevaram iztikt, tad viņam derēšot "kāda dramatiska roze". Roze nebūs. Būs metru gara lilija.
Plkst. 9.48 no rīta pa ceļam atpakaļ uz mājām. Vīrs: "Es domāju, ka tev tomēr vajadzētu rakstīt kājas grāmatu. Tas ir apmēram tāpat kā ar to depresijas grāmatu. (Piezīme. Te domāta Meta Heiga grāmata "Iemesli dzīvot tālāk".) It kā par nopietnu tematu, bet kā jauka saruna. Lai slimie arī neaizmirst, ka var pasmaidīt par ķibelēm." Nu nē, es grāmatu nerakstīšu!
Plkst. 9.58 no rīta. Darba vatsapā pienāk ziņa, ka kolēģim, kuram jādodas komandējumā uz Helsinkiem, ir lēns transports. Es mazliet iefrīzoju.
Plkst. 10.06 no rīta gandrīz pie mājām. Vīrs: "Nosaukums tavai grāmatai varētu būt "Operācija "Slimā kāja"". Apakšvirsraksts varētu būt "Operācijā neviens necieta". Es, piebalsojot šai domai: "Pagaidām". Pagaidām neviens nav cietis. Nu labi, pirmdien cieta mūsu mašīna, kurai uzskrēja virsū tas trīsburtu automašīnas vadītājs. Eh, vēl arī šīs klapatas!
Plkst. 10.21 no rīta. Esmu ievesta istabā, vīrs var doties uz darbu. Domāju, vai paspēs uz sapulci plkst. 11.00. Pēc tam esot sapulces plkst. 13.00 un plkst. 15.00, bet tur nu gan ilgi nesanākšot būt, jo jāsteidzas atkal atpakaļ uz mājām. Sāku celt augšā tīni, kuram šovakar izlaidums. Kaķis ziedus ir novērtējis kā gana labus esam. Zobu patrīšanai tīri labi noder frēziju zaļumi.
Plkst. 12.11 joprojām trešdienā. Izdomāju, ka vajadzētu pierakstīt, kāda ir viena slimošanas diena. 
Plkst. 12.14 darba vatsapā pienāk trīs kolēģu selfijs no lidmašīnas. Fū, es uzelpoju! Pag, bet kāpēc viņi raksta "adios!"? Ko es nezinu? Somijā taču tā nesaka! Help! Palīgā!
Plkst. 13.00 mesendžerī ar kolēģi sākam apspriest, kādas e-grāmatas labāk iederētos plakātiņā ar nosaukumu "Salsti pie Jāņu ugunskura? Izvēlies ugunīgas e-grāmatas!". 
Plkst. 13.16. Jāapskatās, kas jauns instagramā. O, princis Harijs tiekas ar Nepālas premjerministru! Abi smaida. Kembridžas hercogs ar hercogieni cērpj aitas. Arī smaidoši. Par aitām nezinu. Nekā interesanta nav. Boring. Būs jāsakrāmē rokassomiņa vakara pasākumam. Vismaz tīnis no kastes ir izņēmis izejamās kurpes, kas divus mēnešus tā arī ir nostāvējušas kaut kur istabas stūrī pēc atvešanas no veikala. Labi, ka šajā vecumā kāja divos mēnešos neizaug divus cm garāka. Nodomāju, ka varbūt pēc divām stundām no skapja izņems arī uzvalku. To pašu, kuram pirms diviem mēnešiem mēģināju atārdīt kabatas, lai gan tās nebija paredzētas roku sabāšanai. Iemācījos, ka mūsdienās ir pavisam citādāka uzvalku būšana, bet to centimetru garo atārdījumu tā arī neesmu aizšuvusi. Nez, tīnis to pamanīs? Tas noteikti var būt drausmīgāks trieciens nekā lilija "dramatiskas rozes" vietā.
Plkst. 13.22. Ko tagad labāk darīt: paēst vai palasīt? Bet vispār man nāk miegs. Žāvājos un nekur negribu doties. Dēls pajautā, vai nevēlos konču. Negribu arī to. Neko negribu. Aiz loga joprojām brēc tie paši melnie putni. 
Plkst. 14.04. Kopā ar dēlu no istabas izdzenam trešo lapseni. Dēls ierosina taisīt ciet balkona durvis. Tad man trūks skābekļa. Labāk trenkāju lapsenes.
Plkst. 14.25. Dēls nosēdina mani "atpūtas stūrītī" uz balkona. Jāpaturpina palasīt "Vietējā stacija". Kaķis ir izgulējies un arī iznāk pasildīties uz balkona. Viņam tomēr ir pārāk karsti, tāpēc aizdodas mani uzmanīt no istabas, sēžot uz palodzes.
Plkst. 14.55 iemūku iekšā istabā, jo nespēju vairs izturēt "man aptrūkās tualetes rullis". Tiešām šis ir 2019. gada vasaras hits? O tempora o mores! - tas vēl prātā no maniem latīņu valodas lekciju laikiem.
Plkst. 15.01 iedomājos, vai nevajag pajautāt meitai, vai viņa ir izgājusi no darba. Parasti viņa mums ir vislielākā čamma, ja iet runa par iziešanu no darba. Šodien viss ir saplānots līdz minūtei, lai tiktu līdz tētim, mašīnai un mājām.
Plkst. 15.59  nodomāju, ka nu ir jāsāk pucēties arī man.
Plkst. 16.07 esmu gatava.
Plkst. 16.11 atskan dēla paziņojums, ka uzvalka biksēs esot ērtāk nekā džinsos, bet es no istabas izdzenu ceturto lapseni.
Plkst. 16.50 nomainu ceturto kurpju pāri. Štrunts par izskatu un oficiālo pasākumu, es došos savās izejamajās botās! Rozā īszeķes vismaz veido saskaņotu ansambli ar manu rokassomiņu.
Plkst. 16.56 atkal sākas ceļš uz Rīgu. Atskan vīra klusā balss un teksts "man ir tāds nogurums".
Plkst. 18.21 esam noparkojuši paši sevi zāles stūrī, kur paredzētas mūsu klases vecāku sēžamvietas. Zināms, ka pasākums būs vismaz divarpus stundu garumā, un es jau sāku dīdīties. Istabā uz galda esmu aizmirsusi vēdeklīti. Un vislabprātāk es sēdētu savās bumbuļčībās.
Plkst. 18.55 zālē stumjas tie ļaudis, kuriem puķu pušķi ir izveidoti no visiem veikalā pieejamajiem ziediem. Patiesībā amizanti izskatās, kā zālē ienāk ziedi, nevis cilvēks, kas tos nes. Ja es nebūtu īgna, es varētu skaļi smieties par šiem izmisīgajiem pēdējās minūtes centieniem atrast brīvu vietu, iemainot to pret kādu mēmu solījumu. Varbūt tas ir neveiksmīgs mēģinājums apmierināt savu hiperego ar atrādīšanos sēdošajai publikai.
Plkst. 18.59 esmu pikta uz dāmām, kuras pirms pasākuma karstā vasaras dienā ir izbrāzušās cauri parfimērijas veikalam, sagāžot sevī teju vai visu, kas pagadījies rokas stiepiena attālumā. Un nē, tās nav lilijas un rozes, bet Chanel un Dior vakara smaržas, kas līdz ar retām gaisa plūsmām rada vēlmi palaist pa zāli mitrās salvetes.
Plkst. 19.07 man rodas iespaids, ka esam ieradušies uz "Skroderdienām Silmačos" amatierteātra izpildījumā.
Plkst. 19.44 ir brīdis, kad dēls ir ticis pie apliecinājuma par vispārējās vidējās izglītības programmas beigšanu. Kāpēc vajadzīgs pasākums ar nosaukumu "izlaidums", ja oficiālos dokumentus un eksāmenu rezultātus saņems tikai 28. jūnijā?
Plkst. 21.15 sākas saviļnojums, jo uz skatuves sēdošie mūsu klases skolēni ceļas kājās un pavisam oficiāli var mesties pie savām glāstvirsmām, lai iemūžinātu vecāku "kora" specveltījumu tiem, kuri nupat ir apliecināti kā vidusskolu pabeiguši.
Plkst. 21.44 skolas pievārtē satieku kolēģi, kuram atrādu savu kustību spēju. Patiesībā mēs runājam par darbu.
Plkst. 22.38, kad šķiet jau saskatāma ciema baznīcas smaile, man galvā ir tikai viena doma: ja mēs pēc minūtes nebūsim mājās, mana sāpošā kāja vienkārši eksplodēs. Tā šķiet piepampusi un nenormāli svilstoša. Esmu trīs stundas rātni nosēdējusi bez dīdīšanās, bet nu esmu gatava izrādīt savu Pūķa dabu.
Plkst. 23.32 vīrs iepako manu labās kājas potīti un pēdu speciālajos aukstummaisiņos, un es klusībā nodomāju, ka šis ir dienas vislabākais brīdis. Nu es varu klausīties visādus blēņu stāstus. Lūdzu, tikai nekustiniet manu kāju! Vienkārši ļaujiet man šādi gulēt! Pēc pusnakts, kad klāt jau jauna diena, vēl paspēju nočukstēt, vai modinātāji ir uzlikti uz plkst. 5.15, lai paspējam uz ceturtdienas rīta procedūrām.

No rīta uzzinu, ka plkst. 1.30 naktī vīrs ir cēlies augšā, lai istabā ielaistu kaķi, kurš pirms pusnakts esot nemanāmi izskrējis uz balkona. Labi, ka viņš mums ir īsts mājas kaķis un nekad nav domājis doties iepazīt pasauli aiz balkona...
Tad nu kā šajā visā iztikt bez Mērijas Popinsas?

Droši vien vajadzēs turpinājumu arī pēc šādas dienas.

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.