Pāriet uz galveno saturu

Aristokrātisko angļu spozme un posts

Viņa ir lēdija Brenda. Jauna un, protams, skaista. Bet viņai ir garlaicīgi. Nu mazliet, mazliet gribas dzīvē kaut ko dēkainu, kaut ko noslēpumainu. Un dzīvoklīti Londonā par trīs mārciņām nedēļā. Ne jau TĀDU dzīvokli, bet maziņu mazītiņu - tikai istabu un vannu ar karstu ūdeni visu laiku. Viņas vīrs ir aristokrāts Tonijs Lāsts. Īstenībā jau viņam nav ne vainas, viņš mīl sievu un piekrīt viņas iegribām. Pat ļauj skoloties tautsaimniecības lietas (diez kas tās tādas). Ir vēl arī jaunais Džons Bīvers, kurš, dzīvodams mātes paspārnē, jo tā var krietni ietaupīt, savā ceturdaļgadsimta vecumā jūtas tuvu vecpuišu gadiem, taču sievas apņemšanai tā pamaz naudiņas, tāpēc labāk jātīko lūkot augstdzimušo mīļāko virzienā. Un kāpēc gan neizvēlēties lēdiju Brendu, kuras vīrs ir tik atsaucīgs un devīgs? Vēl ir bezkrāsas suns Džins, Vizbulis, mūlis, kas esot bijis piedzēries rumu, ir jogurti un proteīnu ēdieni, zirgu puisis Bens, aukle, kas piecgadīgā aristokrāta Džona Endrū valodā ir "vecā kūka, muļķa kūka", un lēdija Kokpersa, kuru viņš dēvē par mērkaķi un iztēlojas, kā gāfiene "karājas kokā ar galvu uz leju un met garāmgājējiem ar riekstu čaumalām". Un vēl Džons Endrū mēģina saskatīt, vai grāfienei zem svārkiem tiešām ir aste, ja jau viņa ir mērkaķis. Viņi visi ir tā pārņemti ar savām lietām, tik asprātīgi, dzīvi un burziņus mīloši, ka dolce vita kūsāt kūsā no pirmā telefona zvana ar jaunākajām mīlas lietu runām agrā rītā vēl gultā esot līdz pat vēliem vakara randiņiem greznos klubos un restorānos un slepeniem acu skatieniem kārtējās nakts viesībās.
Un tad seko neparedzamais. Ir Tonija Lāsta pirmās aizdomas par sievas neuzticību, kam seko sievišķīgi veikla acu aizmālēšana. Ir lēdijas Brendas plāns, kā likt citām sievietēm savaldzināt pašas vīru. Un ir lapsu medības un mazā Džona Endrū nāve, kas - lai cik absurdi tas arī neizklausītos -, ir legāls iemesls, lai lēdija Brenda visbeidzot vīram paziņotu, ka viņas mīla ir Džons Bīvers. Taču ar to stāsts tikai sākas.
Angļu rakstnieka Īvlina Vo romāns "Sauja pīšļu" ierindojas starp pasaules literatūras klasikas šedevriem. To raksturo virkne iezīmju, kas trūkst daļai 21. gadsimta romānu. Pirmkārt, Vo ir lielisks vēstītājs: viņa rakstītais ir tik līgans, plūstošs, raits, ka grāmatas nolikšana pirms pēdējās lappuses izlasīšana būtu kas negaidīts. Otrkārt, grāmatas varoņi ir kolorīti personāži, katrs ar savu raksturu un odziņu. Grāfienes, lēdijas, aristokrātes var šķist kā dvīņumāsas, taču to atveidojums ir spilgts un atmiņā paliekošs. Treškārt, Vo valoda ir precīzāka par nanolāzeru, jo kurš gan labāk varētu pateikt, ka "galu galā pasaulē ir daudz kas cits arī bez sievietēm un cūkām", ja ne patiess vārda meistars? Asprātīgi un tieši mērķī - bravo, Īvlin Vo! Ceturtkārt, šis ir darbs bez noilguma. Lai arī publicēts 1934. gadā, tas vienlīdz raksturo kā pagājušā gadsimta angļu aristokrātiju, tā arī 21. gadsimta homo vulgaris.
Lasot romānu, es kādam/kādai jutu līdzi un līdz pat pēdējai lappusei cerēju, ka manas ilgas piepildīsies, tomēr Vo, kā tas piederas īstam meistaram, manus sapņus sagrauj kā banālu kāršu namiņu. Romāns ir neparedzams kā pati dzīve. Aristokrātiskie angļi mētājas kā mazi nerātneļi amerikāņu kalniņos, spiedzot aiz laimes kalna augšā un izmisumā plēšot matus dziļi ielejā. Jo tāda ir dzīve - bagāts tu vai nabags.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.