Ir atkal jūnija pirmā puse. Pagājušajā mēnesī tika runāts ne tikai par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu, Otrā pasaules kara beigu gadadienu un Eiropas dienu, bet arī par valstsvīriem, kuriem ir savs mugurkauls. Šķiet, ka tādu kļūst arvien mazāk. Savs mugurkauls un drosme ir vajadzīgs ikvienam, taču jo īpaši valstu vadītājiem, lai savai tautai radītu drošu un mierpilnu ikdienu. Drosme ir vajadzīga, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas - arī vairākas desmitgades senas.
Ir vairāki zīmīgi datumi, kas ir dziļi iespiedušies ikviena eiropieša, bet jo īpaši austrumeiropieša, kolektīvajā atmiņā, taču tie joprojām tiek dažādi interpretēti un tāpēc kā Damokla zobens karājas virs atšķirīgu vēstures avotu piekritēju galvām. Iespējams, ka 20. gadsimta 40. gadi ir tā desmitgade, kas piedāvā vēsturisko notikumu interpretācijas kā raibu kolāžu.
Kopš aprīļa ikviens latviešu valodā var izlasīt amerikāņu autora un kādreizējā AP žurnālista Alena Pola apjomīgo sacerējumu "Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs", kas vēsta par vienu no vēstures neērtajiem jautājumiem - deportēto Polijas iedzīvotāju, galvenokārt augsta ranga virsnieku, kā arī ārstu, zinātnieku un citu inteleģences pārstāvju, nežēlīgu nošaušanu, kas ilga piecas nedēļas no 1940. gada 3. aprīļa līdz 13. maijam un ir zināms kā Katiņas asinspirts. Neiedziļināšos skaitļos, jo patiesībā aiz katra skaitļa ir cilvēks, dzīve, pārtrauktas ilgas, cerības, nepabeigti darbi un daudz, daudz mīlestības. Čarneku ģimene, Hofmaņu ģimene, Pavuļsku ģimene - tās ir tikai trīs no darbā minētajām ģimenēm, kuru likteņstāsti ir cieši savijušies Polijas traģēdijā. Darbā ir atrodamas līdzīgas iezīmes kā citos šādos sacerējumos - tiek runāts par to, kā izsūtītie sapņo par ēdienu, par neracionālu ticēšanu kaut kam mistiskam, cerot uz brīnumainu izglābšanos, par pēdējo vilcienu, kas ved prom no kara šausmām, par 1941. gada jūniju, kad iebrukuma priekšvakarā stepe krāsojās sarkana. Šie ir smeldzīgi un bezgala patiesi stāsti, kas ikvienu lasītāju nostāda pasīva vērotāja lomā - notikušais ir pagātne, kuru nespējam mainīt.
Paralēli Katiņas traģēdijai un trīs poļu ģimeņu likteņiem Alens Pols atklāj trīs lielvaru "valdnieku" - PSRS Staļina, Lielbritānijas Čērčila un ASV Rūzvelta - tikšanās, vienošanās un valstu pārdali, cīnoties ar Vācijas Hitleru. Cik daudzi grāmatas lasītāji jau zina vai ir gatavi uzzināt, ka 1943. gada sākumā Staļins kā "Gada cilvēks" ir redzams uz žurnāla "Times" vāka? Un Rūzvelts sarunās par Polijas un Lietuvas teritoriju sadalīšanu izvēlas klusēt un neiebilst, jo gaidāmas prezidenta vēlēšanas? Šie ir valstu vadītāji, kuri savas personiskās intereses nostāda augstāk par demokrātiju un humānismu. Vai, atklājot patiesību par Katiņas traģēdiju, Alens Pols cilvēcei ir kaut ko iemācījis? Ikdienā mēs joprojām redzam, ka valstu vadītāji mēdz būt glumi gliemji, kas iztapīgi paklanās lielvaru un naudas priekšā.
"Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs" ir smags darbs (ne tikai tādēļ, ka grāmata ir 982 lappuses bieza), jo attēlo cilvēku bezspēcību lielvalstu vadītāju priekšā. Saka, ka vēsturi rakstot uzvarētāji, taču Katiņas asinspirts ir neizdzēšams traips uzvarētāju CV. Grāmata būtu laba dāvana nākamās Saeimas 100 gudrajiem ķēniņiem.
Ir vairāki zīmīgi datumi, kas ir dziļi iespiedušies ikviena eiropieša, bet jo īpaši austrumeiropieša, kolektīvajā atmiņā, taču tie joprojām tiek dažādi interpretēti un tāpēc kā Damokla zobens karājas virs atšķirīgu vēstures avotu piekritēju galvām. Iespējams, ka 20. gadsimta 40. gadi ir tā desmitgade, kas piedāvā vēsturisko notikumu interpretācijas kā raibu kolāžu.
Kopš aprīļa ikviens latviešu valodā var izlasīt amerikāņu autora un kādreizējā AP žurnālista Alena Pola apjomīgo sacerējumu "Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs", kas vēsta par vienu no vēstures neērtajiem jautājumiem - deportēto Polijas iedzīvotāju, galvenokārt augsta ranga virsnieku, kā arī ārstu, zinātnieku un citu inteleģences pārstāvju, nežēlīgu nošaušanu, kas ilga piecas nedēļas no 1940. gada 3. aprīļa līdz 13. maijam un ir zināms kā Katiņas asinspirts. Neiedziļināšos skaitļos, jo patiesībā aiz katra skaitļa ir cilvēks, dzīve, pārtrauktas ilgas, cerības, nepabeigti darbi un daudz, daudz mīlestības. Čarneku ģimene, Hofmaņu ģimene, Pavuļsku ģimene - tās ir tikai trīs no darbā minētajām ģimenēm, kuru likteņstāsti ir cieši savijušies Polijas traģēdijā. Darbā ir atrodamas līdzīgas iezīmes kā citos šādos sacerējumos - tiek runāts par to, kā izsūtītie sapņo par ēdienu, par neracionālu ticēšanu kaut kam mistiskam, cerot uz brīnumainu izglābšanos, par pēdējo vilcienu, kas ved prom no kara šausmām, par 1941. gada jūniju, kad iebrukuma priekšvakarā stepe krāsojās sarkana. Šie ir smeldzīgi un bezgala patiesi stāsti, kas ikvienu lasītāju nostāda pasīva vērotāja lomā - notikušais ir pagātne, kuru nespējam mainīt.
Paralēli Katiņas traģēdijai un trīs poļu ģimeņu likteņiem Alens Pols atklāj trīs lielvaru "valdnieku" - PSRS Staļina, Lielbritānijas Čērčila un ASV Rūzvelta - tikšanās, vienošanās un valstu pārdali, cīnoties ar Vācijas Hitleru. Cik daudzi grāmatas lasītāji jau zina vai ir gatavi uzzināt, ka 1943. gada sākumā Staļins kā "Gada cilvēks" ir redzams uz žurnāla "Times" vāka? Un Rūzvelts sarunās par Polijas un Lietuvas teritoriju sadalīšanu izvēlas klusēt un neiebilst, jo gaidāmas prezidenta vēlēšanas? Šie ir valstu vadītāji, kuri savas personiskās intereses nostāda augstāk par demokrātiju un humānismu. Vai, atklājot patiesību par Katiņas traģēdiju, Alens Pols cilvēcei ir kaut ko iemācījis? Ikdienā mēs joprojām redzam, ka valstu vadītāji mēdz būt glumi gliemji, kas iztapīgi paklanās lielvaru un naudas priekšā.
"Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs" ir smags darbs (ne tikai tādēļ, ka grāmata ir 982 lappuses bieza), jo attēlo cilvēku bezspēcību lielvalstu vadītāju priekšā. Saka, ka vēsturi rakstot uzvarētāji, taču Katiņas asinspirts ir neizdzēšams traips uzvarētāju CV. Grāmata būtu laba dāvana nākamās Saeimas 100 gudrajiem ķēniņiem.
Komentāri
Ierakstīt komentāru