Pāriet uz galveno saturu

Eiropas kolektīvā atmiņa vai demence?

Ir atkal jūnija pirmā puse. Pagājušajā mēnesī tika runāts ne tikai par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu, Otrā pasaules kara beigu gadadienu un Eiropas dienu, bet arī par valstsvīriem, kuriem ir savs mugurkauls. Šķiet, ka tādu kļūst arvien mazāk. Savs mugurkauls un drosme ir vajadzīgs ikvienam, taču jo īpaši valstu vadītājiem, lai savai tautai radītu drošu un mierpilnu ikdienu. Drosme ir vajadzīga, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas - arī vairākas desmitgades senas.
Ir vairāki zīmīgi datumi, kas ir dziļi iespiedušies ikviena eiropieša, bet jo īpaši austrumeiropieša,  kolektīvajā atmiņā, taču tie joprojām tiek dažādi interpretēti un tāpēc kā Damokla zobens karājas virs atšķirīgu vēstures avotu piekritēju galvām. Iespējams, ka 20. gadsimta 40. gadi ir tā desmitgade, kas piedāvā vēsturisko notikumu interpretācijas kā raibu kolāžu.
Kopš aprīļa ikviens latviešu valodā var izlasīt amerikāņu autora un kādreizējā AP žurnālista Alena Pola apjomīgo sacerējumu "Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs", kas vēsta par vienu no vēstures neērtajiem jautājumiem - deportēto Polijas iedzīvotāju, galvenokārt augsta ranga virsnieku, kā arī ārstu, zinātnieku un citu inteleģences pārstāvju, nežēlīgu nošaušanu, kas ilga piecas nedēļas no 1940. gada 3. aprīļa līdz 13. maijam un ir zināms kā Katiņas asinspirts. Neiedziļināšos skaitļos, jo patiesībā aiz katra skaitļa ir cilvēks, dzīve, pārtrauktas ilgas, cerības, nepabeigti darbi un daudz, daudz mīlestības. Čarneku ģimene, Hofmaņu ģimene, Pavuļsku ģimene - tās ir tikai trīs no darbā minētajām ģimenēm, kuru likteņstāsti ir cieši savijušies Polijas traģēdijā. Darbā ir atrodamas līdzīgas iezīmes kā citos šādos sacerējumos - tiek runāts par to, kā izsūtītie sapņo par ēdienu, par neracionālu ticēšanu kaut kam mistiskam, cerot uz brīnumainu izglābšanos, par pēdējo vilcienu, kas ved prom no kara šausmām, par 1941. gada jūniju, kad iebrukuma priekšvakarā stepe krāsojās sarkana. Šie ir smeldzīgi un bezgala patiesi stāsti, kas ikvienu lasītāju nostāda pasīva vērotāja lomā - notikušais ir pagātne, kuru nespējam mainīt.
Paralēli Katiņas traģēdijai un trīs poļu ģimeņu likteņiem Alens Pols atklāj trīs lielvaru "valdnieku" - PSRS Staļina, Lielbritānijas Čērčila un ASV Rūzvelta - tikšanās, vienošanās un valstu pārdali, cīnoties ar Vācijas Hitleru. Cik daudzi grāmatas lasītāji jau zina vai ir gatavi uzzināt, ka 1943. gada sākumā Staļins kā "Gada cilvēks" ir redzams uz žurnāla "Times" vāka? Un Rūzvelts sarunās par Polijas un Lietuvas teritoriju sadalīšanu izvēlas klusēt un neiebilst, jo gaidāmas prezidenta vēlēšanas? Šie ir valstu vadītāji, kuri savas personiskās intereses nostāda augstāk par demokrātiju un humānismu. Vai, atklājot patiesību par Katiņas traģēdiju, Alens Pols cilvēcei ir kaut ko iemācījis? Ikdienā mēs joprojām redzam, ka valstu vadītāji mēdz būt glumi gliemji, kas iztapīgi paklanās lielvaru un naudas priekšā.
"Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs" ir smags darbs (ne tikai tādēļ, ka grāmata ir 982 lappuses bieza), jo attēlo cilvēku bezspēcību lielvalstu vadītāju priekšā. Saka, ka vēsturi rakstot uzvarētāji, taču Katiņas asinspirts ir neizdzēšams traips uzvarētāju CV. Grāmata būtu laba dāvana nākamās Saeimas 100 gudrajiem ķēniņiem.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.