Pāriet uz galveno saturu

Mīla un mode

Vai esmu jau teikusi, ka nemīlu vieglu literatūru un pavisam noteikti nemīlu viegli lasāmus (= read and forget) darbus? Man nepieciešams kaut nedaudz izkustināt smadzenes. Tāpēc fakts, ka labprātīgi paņēmu rokās un lasīju Zuzannas Kubelkas "vieglas uzvedības darbu" "Korsete pušu" vien ir aplausu un apbrīnas vērts notikums. Un paņēmu to rokās tikai tādēļ, ka negribēju domāt. Ko atklāju, lasot Kubelkas darbu?
Pirmkārt, ja darba gūzma tevi taisās nosmacēt, ja šķiet, ka atvaļinājumu sagaida visi citi, izņemot tevi, tad šis ir darbs, kas kaut uz pāris stundām ļaus aizmirsties un izmisumu atvairīt dibenplānā. Es arī neticēju, ka tas ir iespējams, taču tā tas bija - grāmatu sāku lasīt vēlā vakarā un noliku nost plkst. vienos naktī, aizverot pēdējo lappusi. Nē, nē, grāmatā nav jāmeklē pilnīgi nekādu vērtību, jo to tur gluži vienkārši nav! Lubene viscaur!
Sižetiskā līnija ir šāda. Austroungārija 19. gadsimta beigās, jaunas meitenes Minkas Smukas neticamā dzīve stalto virsnieku pilsētiņā Ensā laikā, kad skaistuma etalons ir 42 cm viduklis, iežņaugts ciešā korsetē. Un kas gan tas ir paklausīt krustmātes lūgumam un ievilkt vidukli par 7 cm, ja tērps izrādās par mazu! Tas taču nekas, ka nākas ģībt, neēst, neelpot, kustēties lēnāk par Galapagu bruņurupuci. Lūk, Minka Smuka, kas izrādās karaļnama ģimenes ārlaulības bērns (jo vai nu kura katra 15gadīga meiča nokļūtu Ensā), tiek gatavota izdevīgām laulībām. Taču ir viens "bet" - Minkai tā sasodītā korsete nemaz nepatīk, viņa ir brīvdomātāja, māksliniece, viņu nevilina laulības un iespēja dalīt kādu puskraķi (lai arī bagātu)  ar vēl kādu sievieti, kas turklāt izrādītos mīļākā. Ai, ai, Minkai paslepus nākas pa teikumam izvilināt patiesību par TO, bērnu rašanos un laulības dzīves patieso idilli no konditores Līcijas, un notēlot briesmīgu slimību, lai pēdējā brīdī ar godu atteiktos no nevēlamām laulībām. Neticams pelrušķītes stāsts - meitene ir tik apdāvināta, nu tik ļoti izcila, ka pati var pelnīt naudu un romāna beigās teikt "es atzīstu brīvo mīlestību", ko bauda kopā ar Atilu Naģi, (protams, virsnieku). Happy end.
Romānā tiešām nevajag meklēt nekādus zemtekstus, vērtības, padomu, dzīvesgudrību - to tur vienkārši nav. Šī ir tikai viena vakara izklaide, kad gribas aizmirsties baltos dūnu spilvenos, satīna palagos un puķainos rītasvārkos. Izbaudi TO, ātri šķirstot lappuses, labsajūtā smaidot par naivo stāstu, neticamo pagātnes auru, greznību un centību, ar kādu mīlas mokās gūstītas meitenes reiz ir sekojušas modes tendencēm, lai priecētu kavalierus un pārspētu cita citu. Jauki, bērnišķīgi, naivi un neticami, bet tam jau vieglie darbi ir domāti. Must read, ja reklāmas sauklis "paņem saulainās brīvdienas uz trīs mēnešiem" šovasar neattiecas uz tevi!
P.S. Konditores Līcijas padoms - medū samērcēts sūklītis TĀ laikā neļaujot ieņemt bērnu. Kāds nez būtu audējas Līzas padoms?

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...