Pāriet uz galveno saturu

"Es, Stīvs Džobss" - iedvesmai, jaunu gadu sākot

Kad pagājušā gada novembrī uzzināju, ka tiks izdota Apple dibinātāja Stīva Džobsa atziņu grāmata, es to ierakstīju savā Ziemassvētku wishlist. Tā nonāca manās rokās gluži "karsta" no tulkotājas rokām un tika izlasīta pāris stundās, tiklīdz nokļuvu mājās. Šo grāmatu saņēmu arī kā vienu no Ziemassvētku dāvanām.

Es tiešām iesaku Stīva Džobsa atziņas, kuras ir apkopojis Džordžs Bīms, izlasīt ikvienam, arī tiem, kas nav saistīti ar biznesiem, projektiem, vadīšanu vai lēmumu pieņemšanu. Lai arī es tiešām esmu Apple produktu fans, šīs grāmatas izlasīšana man vēlreiz pārliecināja, kāpēc šis par despotisko dēvētais vadītājs ir panācis to, ka ābolu kults ir visā pasaulē.
Džobss neapšaubāmi ir bijis līderis, kas spēj iedvesmot savus padotos. Cik daudz cilvēku mēs pazīstam sev apkārt, kas no nekā spēj radīt kaut ko, kas liek aizrauties elpai? Vīzija, spēja ieklausīties produktu lietotājos, īstenot viņu vēlmes, mērķtiecība, neatlaidība ir tie atslēgas vārdi, kas raksturo Apple dibinātāju.
Man simpatizē tas, ka Džobss nav uzskatījis tehnoloģijas par atbildi visiem risinājumiem, ka viņam galvenais ir bijis cilvēks. Vai tā būtu viņa vēlme atdot "visas savas tehnoloģijas par vienu pēcpusdienu kopā ar Sokratu" (31. lpp.) vai atziņa, ka "esmu pārliecināts, ka datori nekādā gadījumā nav pats svarīgākais Pats svarīgākais ir cilvēks. Cilvēks izraisa un provocē zinātkāri, mašīnas to nespēj izdarīt" (33. lpp.), es apbrīnoju šo Cilvēku, kas ir cēlis un pats arī cēlies par spīti visām grūtībām. 
Es gribētu aizņemties Džobsa spēju izprast cilvēkus un viņu vēlmes, spēju iedvesmot apkārtējos un nepazaudēt savu būtību darbu gūzmā. Tieši tāpēc "Es, Stīvs Džobss" tagad stāv uz mana galda ik dienas. Šī ir ļoti vērtīga grāmata ikvienam, kas Jauno gadu grib sākt ar stingru apņemšanos kaut ko mainīt ierastajā dzīves ritējumā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav