Mācību process: radošums pret sistemātiskumu?

Uz šo ierakstu mani pamudināja mikroblogu vietnē Twitter izlasītais kādas labi zināmas izglītības darbones čivinājums 26. janvārī, kura kopsavilkums ir šāds: jaunieši nespēj ilgstoši un sistemātiski strādāt, šīs prasmes ir jātrenē skolā, nevar tikai runāt par radošumu. Čivinājums gan nepārauga plašākā diskusijā, iespējams, tās bija tikai mirkļa pārdomas. Vēl nesen lasīju kāda tēva viedokli, ka skolēniem jādod lasīt garus tekstus, lai veicinātu viņu koncentrēšanās spējas.

Es pārstāvu abas "ierakuma" puses - esmu gan divu skolēnu mamma, gan ex-skolotāja, ikdienā darbojoties mācību materiālu izstrādes "lauciņā" un tādējādi regulāri tiekoties ar skolotājiem un skolēniem.  Digitālā laikmeta "guru" avotā Wikipedia par radošumu ir rodams šāds ieraksts: "Radošums (radītspēja) jeb kreativitāte ir spēja radīt jaunas idejas vai konceptus". Jā, arī man ir līdzīga šī jēdziena izpratne. Radošums sevī neietver tikai globālu, nebijušu, unikālu un ekskluzīvu ideju vai konceptu radīšanu. Strādājot ar skolotājiem semināros, es bieži vien saku, ka radošums ir spēja mācību grāmatā dotu uzdevumu vai jautājumu pārformulēt tā, lai tas atbilst konkrētās klases konkrētās situācijas vajadzībām (nenoliegsim, ka 1) skolotājiem var būt apnicīgi no gada gadā uzdot vienus un tos pašus jautājumus, 2) katrā klasē skolēni ir atšķirīgi, 3) jautājumi un uzdevumi kā tādi var būt "novecojuši"). Tas tāds elementārs jēdziena "radošums"izpratnes līmenis.

Izdevniecības "Jumava" izdotajā "Svešvārdu vārdnīcā" jēdziens "sistemātisks" savukārt ir skaidrots kā 1) tāds, kas izveidots pēc noteiktiem principiem, noteiktā sistēmā; 2) tāds, kas pastāvīgi atkārtojas, tiek atkārtots; regulārs. Domāju, ka čivinājumā par izglītības sistēmu bija domāta šī jēdziena otrā nozīme, un ieraksta autores sāpe ir tā, ka mūsdienu skolēniem ir jāmācās mācīties regulāri. Iespējams, ka šeit ir domāta arī jauniešu (ne)spēja koncentrēties ilgstošam darbam.

Es vadu deviņu cilvēku grupu, kurā tikai viens no kolēģiem ir vecāks par maniem 35 gadiem, bet grupas vidējais vecums ir zem 30 gadiem. Es kategoriski esmu pret to, ka visi jaunieši automātiski tiek palikti zem sadaļas "ilgstoši strādāt nespējīgie", jo esmu pārliecināta, ka darbaspējas un darbastils ir tikai un vienīgi atkarīgs no katra indivīda, no viņa motivācijas un izpratnes par to, kā ir jāstrādā. Es zinu, ka ir jauni cilvēki, kuriem regulāri jāatgādina par veicamajiem uzdevumiem, un zinu, ka ir seniori, kuriem arī ir "jāstāv klāt". Nav taču tā, ka spēja koncentrēties un ilgstoši pievērsties darbam ir raksturīga kāda konkrēta gadu sliekšņa pārkāpušajiem, vai ne?

Es skatos uz saviem bērniem un redzu pati sevi viņu vecumā. Kad man bija 11 un 15 gadi, arī man nepatika darīt to, kas vienkārši tajā brīdī likās stulbs, bet ar lielu prieku pievērsos tam, kas patiešām patika un interesēja. Jā, es arī nenodevu šādus tādus mājasdarbus, arī stundās pļāpāju un mainījos ar zīmītēm (oi, pasaki godīgi, vai tad tu nedarīji tieši tāpat?), un matemātikas stundā mūsu klase vispār bija trakuma paraugs un skolotājas bieds. Rezultāts? Tagad es esmu teju vai ierakstāma sarakstā "darbaholiķi", jo ikdienā daru to, kas man tiešām patīk, un tā, starp citu, ir bijis ar visiem darbiem, kurus esmu veikusi uzreiz pēc skolas beigšanas. Jā, man patika strādāt skolā ar skolēniem, vēlāk ar pieaugušajiem, tad ar grāmatām un tagad ar mācību materiāliem.

Var, protams, teikt, ka 80.gados un 90. gadu pirmajā pusē jēdziens "radošums" skolā bija "tumša bilde". Cita sistēma, citi kritēriji, citas prasības, cits "sistemātiskums", kas no visiem skolēniem paģērēja standartizētu domāšanu un vienveidīgas "pareizās" atbildes ir iemesls, kāpēc vēl tagad ar negatīvām atmiņām atceros 6. klases latviešu valodas stundu, kad it kā bija paredzēts brīvā temata sacerējums par attēlu. Nelielais A4 formāta attēls bija pielikts pie tāfeles klases priekšā. Lieki teikt, ka viss, ko tajā varēja redzēt, bija ziemas skats, koki, putni un bērni. Un kaut kāda kārts, pie kuras kaut kas bija pielikts. Kad skolotāja jautāja, kas tas varētu būt, es teicu, ka kāda gaļas šķēlīte, ko bērni uzlikuši putniem. Oi, es vēl tagad atceros šīs latviešu valodas skolotājas sašutumu, ka tas taču esot mežs, tā tas nevarot būt! Radošums? Forget about it!!! Skolotājasprāt, tā bija tikai kārts, ar kuru bērni pārbaudīja sniega dziļumu, jo, visticamākais, tā bija teikts viņas skolotāja manjuālī. Mans radošums tika nogalināts par labu sistemātiskumam. Vai tas mani labāk sagatavoja darba tirgum? Šaubos gan.

Es noliecu galvu un dziļi cienu ikvienu manu bērnu skolotāju, kuri par primāro ir izvirzījuši skolēnu izglītošanu atbilstoši konkrētajai situācijai, sabalansējot mūsdienu izglītības sistēmas "standartizētās" prasības ar skolēnu domāšanas un attīstības īpatnībām. Nenoliedzami, ka mūsdienu digitālie pilsoņi ir domāšanā un uzvedībā krietni atšķirīgāki nekā bijām mēs pirms divdesmit gadiem. Arī skolotāji strādā savādākā laikmetā. Jau minēju gadījumu, kad 4. klasē dēla skolotāja vecāku sapulcē iesaucās: " Ārprāts, es saņēmu 30 vienādus darbus par Latvijas dižakmeņiem!" Tajā brīdī es gribēju iesaukties: ārprāts, ko tad jūs gaidījāt? Protams, ka viņi visi kā viens iegūglēja un izdrukāja pirmo ierakstu! Skolotāja augstākā pilotāža būtu panākt to, lai skolēni izmanto dažādus uzziņas avotus un veido darbiņus, kas paplašina viņu redzesloku. Cik tajos ielikt radošumu, tas jau atkarīgs no tā, kā skolotājs noformulē jautājumu vai uzdevumu.

Domāju, ka arī garu tekstu lasīšana un atstāstīšana nekādā veidā nespēj uzlabot koncentrēšanās spējas, jo neviens neatcerēsies, ko vispār ir lasījis, ja lasāmviela viņu neinteresēs, savukārt zinu, ka mani bērni var garas stundas pavadīt pie biezām grāmatām, ja tās viņus aizrauj. Ir bijuši gadījumi, kad iecienītais "Top Gear" tiek palaists garām, jo jālasa kaut kas interesants. 

Secinājumi? Ja 21. gadsimtā izglītības sistēmā ieviesīsim "sistemātisku" rūpnīcas konveijeru sistēmu, tad, visticamākais, nākamajā desmitgadē arī būsim saražojuši rūpnīcu konveijeru strādniekus. Gan jau vajadzēs kastīšu līmētājus un skrūvīšu piegriezējus. Ikviens arods ir cienījams un godājams, neiet runa, ka kādā brīdī kādā valstī vairs nevajadzēs mehāniķus, virpotājus, atslēdzniekus vai līdzīgus meistarus. "Rūpnīcas konveijeru sistēma" ir tikai mana metafora situācijas raksturošanai. Ja viss mācību process būs standartizēts līdz sīkumam un radošums tiks izskausts, Latvijā par inovācijām varam aizmirst uz visiem laikiem. Jau tā mūsu supermazajam iedzīvotāju skaitam ir gandrīz vai nereāli radīt kaut ko pasaules mērogā ģeniālu, tad līdz ar radošuma izskaušanu par to mūsu bērni varēs vien izlasīt arhīvu ierakstos par saviem priekšgājējiem. Vai tiešām mēs to vēlamies?