Vakarvakarā atgriezos no trīsdienu komandējuma Londonā ar primāro mērķi doties uz BETT 2012 izstādi, kas ir labi zināma ikvienam tehnoloģiju un izglītības sistēmā strādājošajam progresīvajam darbonim. Arī tur mēs, protams, bijām, bet šoreiz paspējām izdarīt un redzēt tik daudz, ka noteikti varam teikt, ka esam ievērojuši angļu žurnāla "Red" padomu februāra numurā (jā, briti jau pārdod februāra numurus janvāra sākumā) 163. lpp.: "If you only do one thing this month... make a new memory:".
Atskats uz notikušo jāsāk ar trešdienas, 11. janvāra, rīta piedzīvojumiem ar Ryanair Rīgas lidostā.
Pirmo reizi mūžā skrēju nevis uz autobusu, bet gan uz lidmašīnu, jo Ryanair taupa visos veidos un Rīgas lidostā C izejā spēj maksāt tikai vienam darbiniekam, kas, protams, visu rindu ievelk garāku, tādēļ pēdējā brīdī visi Londonas lidotāji tiek izsaukti ārā no kopējās rindas. Darbiniekiem, protams, ir tikai viens sakāmais - paši vainīgi, jānāk ātrāk, tikai nevienā vietā - ne pasūtot biļetes, ne nododot bagāžu - nav teikts, ka plkst. 9os ierodoties lidostā uzreiz arī jādodas uz C izeju, jo kā ļoti apzinīgu ceļotāju komanda arī bijām lidostā noteiktās 2 stundas pirms lidojuma. Tātad noslēgums bija skriešana pa lidostas skrejceļu, meklējot, kura Ryanair lidmašīna ir īstā lidojumam uz Londonu. Gods un slava Air Baltic, ka viņi savus pasažierus uz/no lidmašīnas vizina ar autobusiem, ja nav iespējams "piesūcināt" uzreiz pie izejām, bet Ryanair skopums jau robežojas ar slimīgu pataloģiju. Gribētos gan redzēt, kā un cik ātri Ryanair vadība paskrietu pa Rīgas šļūdoni...
Sasniedzot vienu no lidmašīnām (joprojām nebija 100 % pārliecības, ka tā ir īstā), sākās nākamie pārsteigumi. Mūsu četru cilvēku bariņš lēnām virzījās uz lidmašīnas astesgalu, cerībā atrast kaut kur brīvas vietas daudzmaz tuvu cits citam. Kopā ar mums vietas pēc trakā skrējiena mēģināja saskatīt vēl kādi 15 ļautiņi. Kad bijām aizstūmušies gandrīz līdz astesgalam, Hosē no viņgala uzkliedza Migelam puslidmašīnā, ka beigās vietas nav, un lika ģimenei no vidus nākt sēdēt astē (kāpēc??? tas taču neatrisina sēdekļu skaitu!) Kāds puisis piedāvājā mūsu bariņam aizņemt tukšo sēdvietu starp viņu un vēl kādu onku, un es šim piedāvājumam uzreiz piekritu, jo no trakā skrējiena biju ne tikai aizelsusies, bet arī iedzīvojusies klepū, kas negribēja rimties (piedodiet, blakussēdošie puiši, nebiju es infekcioza, bet tikai pārskrējusies!). Kolēģi joprojām stāvēja uz vietas, jo Hosē un Migels nevarēja vien atrast kājāsstāvošajiem pasažieriem vietas. Un te nu ir mūžīgais jautājums - kāpēc gan Ryanair nevar numurēt savas sēdvietas? Kāpēc cilvēkiem ir jāmīcās un jādīdās, cenšoties saskatīt brīvo šaurajā bezizejā iespiesto beņķi? Vai viņi nezina, ka, piemēram, uz lidojumu ir iečekojušies 123 pasažieri un tik vietas arī atstāj brīvas, nevis uz priekšējo krēslu rindām saliek uzrakstus par rezervētajām sēdvietām, kurās tā arī neviens "biznesa" klients neiesēžas? Tiesa gan, mani kolēģi tapa iesēdināti šajās sēdvietās priekšējās rindās, jo laikam gan Hosē nevēlējās, lai Linda ar jautrajiem smiekliem pacelšanās laikā, stāvot kājās, pēkšņi sāktu ne tikai smieties, bet arī planēt bezsvara stāvoklī:) Gints ar savām superbrillēm, kas piesaistīja arī Londonas "iezemiešu" uzmanību, gan itin jauki iederētos kā bezsvara stāvoklī lidojošs pasažieris, bet Gatis gluži vienkārši ir ar pārāk lielu atbildības sajūtu, lai kolēģus pamestu vienus nelaimē, tāpēc pats labprātīgi uzsāktu bezsvara lidošanu:) Lūdzu, bez (melnā/britu) humora izjūtas ne tikai nekāpiet Ryanair lidmašīnās, bet par vispār neveriet vaļā Ryanair mājaslapu, lai apskatītu lidojumu galamērķus!
Ryanair ir aviosabiedrība, kuru es ieteiktu izmantot tikai ekstrēmā nepieciešamības gadījumā un pacietīgi pieverot acis uz viņu superakmeņainajiem stjuartiem/-ēm, kas ar sastingušu seju stāsta par avārijas izejām un tikpat vienaldzīgu seju pasniedz sulas pudeli. Gribēji komfortu ceļgaliem un smaidu, saņemot change? Nebrauc ar "strādnieku autobusu"! Vēl jo vairāk nebrauc ar Ryanair, ja joprojām nespēj "iedraudzēties" ar skaļajiem angļu vecpuišiem! Jo tie "onkas" uzdarbojās atpakaļceļā, bet par viņiem es neteikšu ne vārda, lai nereklamētu vēl vairāk jau tā viņu lielo popularitāti.
Nākamais ieraksts būs jau par saulaino, silto un pavasara smaržās virmojošo Londonu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru