Par trolejbusu

Šis trolejbuss ir manis pašas radīts un izdomāts (ar blogger.com dizaina palīdzību), un tajā rakstītais ir tikai un vienīgi manas personiskās domas un emocijas, nepārstāvot kādu organizāciju, uzņēmumu, pakalpojumu sniedzēju, draugu vai astoņkāji. Esmu tieša - ja kaut kas man patīk, tad tā arī saku, ja nepatīk - pamatoju, kāpēc. Visiem pasažieriem novēlu patīkamu braucienu!

ceturtdiena, 2012. gada 26. janvāris

Kāpēc man patīk muzeji Londonā?

Lai gan uz izglītības un tehnoloģiju izstādi BETT'2012 devāmies rikšiem un Londonā bijām tikai trīs dienas, tas neatturēja no nepārvaramā kārdinājumam vēlreiz doties uz Dabas vēstures muzeju (Natural History Museum) un Zinātnes muzeju (Science Museum). Šajos muzejos biju jau bijusi pirms piecarpus gadiem kopā ar ģimeni, nu tos aulekšiem apskatīju kopā ar kolēģiem. 

Es mīlu Londonu ar visiem tās ļaužu pūļiem ne tikai dēļ grāmatnīcām (jo īpaši dēļ milzīgajiem Waterstones), bet arī muzejiem. Jau 2006. gadā abos muzejos no sajūsmas gribējās spiegt un kliegt gluži kā abiem bērniem. Arī es darbojos līdz ar viņiem, grozot ūdens krānu un veidojot upes gultni, rokot no smiltīm dinozaurus (un pēc tam vēl dabūju sertifikātu ar sev atbilstošo dino), spiedu vienu pogu un raustīju kloķīti šo un arī to. Man patīk, ka muzejs ir domāts apmeklētājam, kurš uz eksponātiem var skatīties ne tikai "gara acīm", bet arī praktiski ņemt un darboties.
Šoreiz bija līdzīgi (un paldies arī maniem zinātkārajiem ceļabiedriem!), jo divās pēcpusdienās spējām vien apskatīt sesto daļu no katra muzeja, ne vairāk. Nekas nav mainījies - es joprojām gribu visu redzēt, visu zināt, visam, kam vien ir atļauts, pieskarties un pamēģināt! Vai man ir vispār jāpiebilst, ka bijām abos muzejos līdz pat to slēgšanai ciet?

Protams, ir mainījušās ekspozīcijas, un šoreiz man jāsaka, ka lielāka sajūsma bija par Zinātnes muzeju, kuru papildina vairākas patiešām interaktīvas ekspozīcijas, kurās skatītājs/apmeklētājs tiek aktīvi iesaistīts.
Tās ir gan interaktīvas spēles (es "rotaļājos" ar morālām vērtībām, proti, vai es uz sliedēm mestu akmeni, lai glābtu piecus cilvēkus, ja sestajam tāpat būtu jāiet bojā, kā arī trīs lāčiem palīdzēju atklāt to, kas ir ēdis no viņu šķīvīšiem), gan visi četri spēlējām lielu galda spēli, "dzenājot" asins ķermenīšus.

Dabas vēstures muzejā nepārspējamais hits ir došanās iekšā Visuma dzīlēs!!! To nevar aprakstīt, to es varu tikai vēlēt piedzīvot ikvienam.

Tikpat liela mana sajūsma ir par dinozauru ekspozīciju, lai gan tā pamatā nav mainīta.

Interesants novērojums, kas nemainījās no pirmās šo muzeju apmeklējumu reizes - te ir ļoti daudz bērnu un jauniešu, kas staigā un pēta eksponātus. Paši nāk un skatās. Draugu burziņš muzejā - vai tas nebūtu jauki arī Latvijā?
Šie muzeji ir ne tikai patiešām domāti apmeklētājiem, kuriem interesē zinātne, bet ir arī bez maksas! Jā, ikviens var atstāt ziedojumus, un es domāju, ka tas ir jādara ikvienam, kas tos ir izstaigājis, jo mārciņa vai piecas - tas ir tā vērts! Ja es dzīvotu Londonā, tad šajos muzejos pavadītu teju katru brīvo brīdi. Neviena tehnoloģija man vēl nav aizstājusi to prieku, ko gūstu, praktiski darbojoties muzeja "izrakumos" ar eksponātiem, kas domāti patiesai zinātkāres remdēšanai. Cik gan skaļi būtu jākliedz, lai Latvijā arī tādas iespējas būtu?

2 komentāri:

  1. Kliegšana nelīdzēs. Tam vajag naudu. Daudz naudas. Mūsējie muzejnieki jau arī dara, ko var, bet viņu un angļu iespējas ir pārāk atšķirīgas.

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par komentāru, Lasītāja! Ir gan jākliedz, lai 1) valsts vispār sāktu risināt muzeju finansējumu jautājumu; 2) muzeji paši sāktu aktīvi domāt, kā ar esošajiem resursiem (gan finansiālajiem, gan cilvēkresursiem) radītu interesi ikvienam atgriezties muzejā; 3) ir arī tādas lietas, ko var veikt ar izdomu un minimāliem ieguldījumiem. Ir mums daudz mednieku un meža zvēru, bet cik muzejos ir iespēja atvērt slepenas durtiņas un pataustīt lapsas kažoku un salīdzināt to ar, piemēram, vāveres? Ir studenti, kuri veidotu kaut ko interaktīvu, par to pretī gūstot vien darba pieredzi un ierakstu savā CV. Ideja par upes gultnes veidošanu nu nemaksā ne simtus, ne tūkstošus, jo dzeltenās smiltis mūsu jūrmalā ir tonnām, ūdens krāns nemaksā vairāk par 10 latiem, atliktu vien sameklēt stikla trauku un izdomāt, kā dabūt tekošu ūdeni, bet bērniem uzreiz būtu skaidrs, kā tad veidojas upes gultne, bet tas savukārt vispār raisa interese par zinātni. Domāju,ka mūsu valstī atrunāties ar naudas trūkumu ir modes lieta, jo lielā daļā gadījumu ir vajadzīgs vien entuziasms un vēlme darboties radoši.

    AtbildētDzēst