Pāriet uz galveno saturu

Reāls notikums un morālā dilemma


Šis būs pagarāks stāsts par kādu patiesu notikumu un, iespējams, noslēgumu, ko varbūt ir piedzīvojis vēl kāds. Stāsts par palīdzēšanu un tai sekojošo "baiļu faktoru"  par savu/savas ģimenes dzīvību. Uzreiz pieminēšu, ka sākotnēji šo ziņu publicēju tikai draugiem.lv saviem draugiem, bet tad tomēr nolēmu to darīt publiski pieejamu, jo no līdzīgām situācijām pasargāts nav neviens. Tās vienkārši liek mums aizdomāties.

Piektdienas vakarā, braucot mājās no darba, kādus 5 km pirms galamērķa Ropažos uz mūždien sniegu laikā apledojušās Ērgļu šosejas kalniņa galā aiz Bajāriem pamanījām, ka grāvī ir ieslīdējusi vieglā mašīna. Pirmā reakcija - pabraucām garām, jo strauji bremzēt uz slidenā ceļa neriskējām, lai paši neatrastos grāvī līdzās tai, kas jau tur atradās. Pēc pārdesmit metriem mierīgi apgriezāmies un atbraucām atpakaļ, lai pārliecinātos, vai nav vajadzīga kāda palīdzība grāvī ieslēdējušajam šoferim. Pa to laiku piestājusi bija vēl kāda vieglā mašīna, kuras šoferis jau bija piegājis pie grāvī ieslēdējušās mašīnas šofera. Kamēr Andris izkāpa no mūsu mašīnas, lai ietu noskaidrot, kas un kā, otrs palīgs to jau bija izdarījis un teica Andrim, ka grāvī ieslīdējušais "ir totāli sadzēries, kaut ko nesakarīgi murmina par sievu un to, ka jātiek uz priekšu". Pēc tādas sarunas pirmais palīgs aizbrauca prom, bet es teicu Andrim, ka viņam pašam ir jāiet un jāredz, kas ar to "šmigaino" grāvja braucēju ir noticis, jo varbūt viņš nesakarīgi murmina tādēļ, ka ir šokā. Andris tā arī darīja. Jāsaka, ka visu laiku grāvī ieslīdējusī mašīna darbojās, tā bija kaut kā "uzsēdusies" uz sniega un ar labo pusi atsitusies pret koku, tātad teorētiski tālāk grāvī nevarēja ieslēdēt, bet arī "tā vienkārši"  ar rokām vai vieglo mašīnu no grāvja ārā izdabūt nevarētu, tur noteikti vajadzēja spēcīgākas tehnikas palīdzību.
Pēc sarunas ar grāvī ieslīdējušo Andris teica, ka ir ļoti ticams, ka šoferis tiešām ir dzēris, bet mašīnā nekādu alkohola smaku nejūt. Šoferim nebija nekādu ievainojumu, bet murmināt murmināja gan. Tā kā mēs uzskatām, ka šādos gadījumos ir jāpalīdz, tad Andris zvanīja uz 112, kas operatīvi tālāk savienoja ar visiem citiem dienestiem, lai noskaidrotu, kas un kā. Pēc negadījuma pieteikšanas no šī dienesta telefona pat tika atzvanīts uz Andra mobilo telefonu un lūgts iedot parunāt ar "grāvja šoferi", acīmredzot tādēļ, lai pārliecinātos, ka viņš tiešām ir dzīvs un nevajag braukt "ātrajiem". Jāsaka, ka šajās desmit minūtēs ceļmalā apstājās teju katra ceturtā mašīna un nāca pie mums apjautāties, kas un kā un vai nav vajadzīga vēl kāda palīdzība. Tātad paldies visiem tiem šoferiem un garāmbraucējiem, kuriem nav vienaldzīgs citu autobraucēju liktenis! Bija arī divu puišu "ekipāža", kas brauca pretējā virzienā, bet nāca apjautāties, vai nav kāds cietušais, kas "jārauj" uz Rīgu. Tātad tomēr ir arī zināms procents ne-vienaldzīgo.

Tātad tā mēs kādu krietno pusstundu stāvējām ceļmalā, gaidot palīgus, jo notikuma vietu negribējām atstāt, jo 1) grāvī iekšā sēdošais šoferis tiešām šķita "pustraks", jo mēģināja ik pa laikam braukt atpakaļgaitā (to es redzēju pēc mašīnas atpakaļgaitas ugunīm) un man bija bail, ka tik viņš neieripo vēl kur tālāk, 2) negribējās, lai vēl kāds lieki zvanītu uz 112 un pieteiktu palīdzību, ja to jau bijām izdarījuši un policija bija ceļā.
Un tad seko otrā daļa, kas nemaz nav priecīga. Piestāja kāda mašīna, kuras šoferis arī piegāja pie grāvī iebraukušā šofera un viņu atpazina, Andrim pasakot, ka "viņš jau vienmēr brauc sadzēries". Šis te šoferis kādu brīdi uzkavējās, kaut kam zvanīja, bet pēc minūtēm piecām notikuma vietā piestāja nevis nu jau minūtes 40 gaidītā policijas ekipāža, bet gan vietējie "tēvaiņi" ar vairākām mašīnām, kuri, uzzinot, ka esam jau izsaukuši policiju, jautāja "vai mums esot kādas problēmas un pretenzijas". Nē, mums nav ne problēmas, ne pretenzijas, bet tikai cilvēciska vēlme palīdzēt grāvī iebraukušajam. Lieki piebilst, ka šie tēvaiņi bija "šmigainā"  draugi, ka "šmigainais"  tika izvilkts no mašīnas un nestabili klumburēja, lai turpat ceļmalā sāktu kārtot savas dabiskās vajadzības, ka "draugi" viņu uzreiz savāca savā mašīnā, bet Andrim tika pateikts, ka traktors jau esot ceļā un mašīna no grāvja tikšot izvilkta, ka mēs vairs neesam vajadzīgi. Redzot, ka situācija nepavisam vairs nav draudzīga, Andris zvanīja uz 112, lai atsauktu pieteikumu un pateiktu, ka mašīna no grāvja jau tiekot vilkta ārā. Jā, bijām pavadījuši ceļmalā stundu, ņemoties ar tēvaini, kas neturējās kājās.
Policija tomēr vēl pēc minūtēm 15 bija ieradusies notikuma vietā un zvanīja Andrim, sakot, ka notikuma vietā ir "viens acīmredzamā alkohola reibumā, bet noliedz, ka tā būtu viņa mašīna un saka, ka viņam vispār tiesību nav". Tieši to paredzējām arī mēs, dodoties prom, proti, kāds no "draugiem"  uzņemsies vainu, sakot, ka saslīdēja un iebrauca grāvī, bet "šmigainais" tiks cauri sveiks un vesels. Policija lūdza atbraukt un atpazīt šoferi. Andris teica, ka tā taču bija ceļmala un tumsa un tā un tā, ka tā 100 % nav pārliecība, ka varētu norādīt uz īsto braucēju, un policists tajā galā arī esot piekrītoši teicis, ka jā, ceļmala un tā un tā. Jā, mums bija "baiļu faktors" un visticamākais, ka arī policists šo "baiļu faktoru" ļoti labi pazina.
Un te nu ir dilemma. Pirmkārt, mūsu valstī nav ticība, ka cilvēks ir aizsargāts. Vietējā "smagā artilērija" var atriebties un draudēt ikvienam. Neviens no mums negrib nedēļām gulēt slimnīcā ar lauztiem žokļiem (bet tieši tā pavisam nesen bija manam brālēnam, kas satikās ar "nepareizajiem"  puišiem "pareizajā" vietā), mums ir bērni, un mēs negribam, lai kādā dienā mašīna atrastos izdemolēta. Jā, mums ir bail par savu dzīvību. No otras puses, ir ļoti, ļoti skumji, ka kārtējais "atsaldētais" dzērājs tiek cauri sveikā ar "draugu" palīdzību. Ir ļoti žēl, ka policija neatbrauca tās 15 minūtes ātrāk, kad vēl "draugi" nebija klāt. Ir virkne sagadīšanos.
Es pati esmu autovadītāja. Zinu, ka man nākamnedēļ ar darbabiedriem nāksies mērot divus samērā pagarus braucienus uz Zemgales pusi, pati vadīšu auto. Esmu atbildīga un lieki neriskēju, bet arī man sniegotās ziemās ir bijuši pāris gadījumi, kad tikai mana asā reakcija ir glābusi no atrašanās grāvī. Es vienmēr novērtēju situāciju un lieki neriskēju, bet reizēm mēdz būt tādas sekundes simtdaļas un tādi "neredzamie" apstākļi, kas var novest pie neparedzētā. Un es gribētu, lai šādā situācijā man apkārtējie palīdzētu, lai nāktu un apjautātos, vai un kā var palīdzēt, ieteiktu, ko darīt.
Pirms teju desmit gadiem pārdesmit metrus no vietas, kur vakardien grāvī atradās "šmigainais" Audi vadītājs, ar mūsu pirmo Citroen ieslīdēja arī Andris. Tas bija no rīta, dodoties uz darbu. Ceļš nebija kārtīgi tīrīts, bija sniega sanesumi un "kukužņi", mašīna saslīdēja un kā slow-motion filmā lēnām laidās grāvī. Vēl tagad Andris šajā vietā brauc jo īpaši uzmanīgi un ar nepatiku atceras toreizējo notikumu ne tik daudz dēļ paša notikuma, bet dēļ cilvēku attieksmes, jo toreiz pie viņa nepienāca neviens garāmbraucējs. Viņš pats ceļmalā stopēja mašīnas, bet tika ignorēts, līdz kāds traktors viņu tomēr izvilka. Taisnības labad gan jāsaka, ka vienīgā palīdzība nāca no tuvējo māju saimnieces, kas bija nākusi ar karstu kafiju. Bet cilvēkam, kura mašīna ir grāvī, reizēm vajag tikai pajautāt, vai nevajag iedot mobilo telefonu, lai piezvanītu kādam un paziņotu, ka viss ir kārtībā. Tik maz reizēm ir vajadzīgs...
Mūsu gadījumā Citroen kā īstai rallija mašīnai nebija "ne skrambas". Vakardienas Audi gan būs jāremontē, ja ne gluži lūžņos "draugiem"  jāatdod. Mūsu gadījumā "pilnīgi normālam"  autovadītājam pirms desmit gadiem palīdzību nepiedāvāja neviens garāmbraucējs. Vakardien četru cilvēku ģimene izsauca palīdzību un "sargāja" pilnīgi nepazīstamas mašīnas nepazīstamu vadītāju dzērāju, lai tas savā dullumā vēl nesāk pa tumšo ceļu klumburot un viņa vārds pēcāk nav atrodams līķu sarakstā. 
Vakar man bija tādas vārdos neaprakstāmas "morālās paģiras" par šo notikumu, bet, manuprāt, viennozīmīgas atbildes, kā rīkoties šādā vai līdzīgā situācijā, nav. Vien varētu būt ieteikumi, kā citi ir rīkojušies, ja ir pieredzējuši ko līdzīgu.

Komentāri

  1. Nav pieminēts notikuma nobeigums - vai atgriezāties notikuma vietā un sniedzāt liecību?

    AtbildētDzēst
  2. Ja uzmanīgi lasīji rakstu, tad arī nobeigumu pamanīji:) Pavisam tieši sakot - nē, nebraucām, jo arī policista balsī bija dzirdams apstiprinājums tam, ka ar "šādu tēvaini" un "tādiem draugiem" savas dzīvības labad "nesasieties". Jo draudi no "draugiem" bija pavisam tieši, bet vai Tev šajā valstī ir ticība, ka kāds par liecības sniegšanu Tevi un Tavu ģimeni aizsargās?

    AtbildētDzēst
  3. lai tur vai kā, es ceru, ka lielākā daļa cilvēku, kas šo rakstu izlasījuši, līdzīgā negadījumā nebaidīsies stāties malā un vaicāt vai vajag palīdzību. ar tēvaiņiem var sarunāt, ja māk runāt.
    galvenais nezaudēt cilvēcību, tas arī viss.
    paldies par rakstu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Ja piebrauc divas vieglās mašīnas un vies busiņš un spēku pārsvars acīmredzami ir "viņu" pusē, tad man īpaši negribas ar tēvaiņiem izplūst diskusijās. Diemžēl. Bet tieši tā - stāsts jau ir par cilvēcību!

      Dzēst
  4. Pats arī esmu stājies, lai apjautātos/palīdzētu, esmu Mr Izpalīdzīgais. Noteikti rīkotos tieši tāpat, kā jūs. Arī mani pēc tam ilgi mocītu sirdsapziņa, būtu moraļņiks utt., jo ļaut no atbildības izvairīties kaut kādam p*daram dzērājšoferim ir pamatīgi pret maniem principiem. Kāda garantija, ka viņš nākošreiz pālī neuznesās mums vai citiem pavisam normāliem, atbildīgiem satiksmes dalībniekiem? BET, jā, mana un manas ģimenes veselība ir svarīgāka, nav ticības arī mentiem/policijai.

    Nebiju aizdomājies, bet tiešām - izpalīdzīgo šoferu IR kļuvis vairāk, kas priecē ;) !

    @Jack_Trigger

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru! Jā, šoreiz dzērāja mašīnas sliedes gāja taisnā braucienā iekšā grāvī, nebija nekādu "sanesuma" pēdu, kas liecinātu, ka šoferis ir centies mašīnu savaldīt. Un tieši par to es iedomājos, ka tikpat labi viņš arī taisnā sliedē būtu varējis braukt kādam virsū pretējā joslā. Par laimi, ka tā nebija.

      Dzēst
  5. Kādu laiku atpakaļ piedzīvojām nedaudz savādāku gadījumu, bet ar no dzērāja šofera sērijas.
    Džeks pa priekšu vilkās braukādams no vienas ceļa puses uz otru. Ne apdzīt, ne arī pārāk tuvu aiz muguras braukt, ja nu kāds pretī brauc. Beigās šis uzskrēja uz ceļmalas barjeras, pārdauzīja riepu un uz brīdi apstājas. Pietiekamu brīdi, lai mēs paspētu šamo apturēt no ceļa turpināšanas.
    Šajā gadījumā gan policija diezgan raiti atbrauca, bet tāpat neiztika bez skaidrošanās, ka šoferis nemaz neesot bijis pie stūres un ir tikai nejaušs garāmgājējs.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav