Pāriet uz galveno saturu

Kā atminēt Apple noslēpumus?


Turot rokās nupat iznākušo Adama Lešinska grāmatu Apple noslēpumi, mana pirmā doma bija: va vellos, kāpēc ilgi gaidītais darbs par leģendām un mītiem apvīto superbagātības pelnošo uzņēmumu dienasgaismu ierauga vampīrābolu vāciņos? Papētot sīkāk citus šīs grāmatas izdevumus (piemēram, šo), ātri vien secinu, ka Apple laikam tik ļoti cenšas kontrolēt savu logo - pusaizkosto ābolīti -, ka i uz grāmatas vāka to neļauj izmantot. Lūk, par šo tad arī ir grāmata - uzņēmumu, kurā paši darbinieki seko līdzi jauno produktu prezentācijām, lai uzzinātu, pie kādu produktu ražošanas tad nu ir strādājuši.


Pats Apple ir mans vienaudzis, un, salīdzinot ar cilvēka mūža gājumu, arī ir piedzīvojis gan strauju augšupeju, gan niķīga tīņa gājienus (tieši tā man gribētos salīdzināt paša Apple dibinātāja Stīva Džobsa piespiedu aiziešanu no uzņēmuma vadītāja amata) un tai sekojošo lūgumu tēvam piedot un atgriezties (Džobsa otrreizējo stāšanos pie vadības grožiem). Tālākais jau ir teju kā pasakā par princesēm un daiļiem prinčiem: Stīvs Džobss ir stāvējis pie šūpuļa dažiem no 21. gadsimta pirmās desmitgades visiekārotākajiem produktiem - iPod, iPhone, iPad, kā arī superplānajam un vieglajam MacBook Air. Adama Lešinska grāmatā "Apple noslēpumi" raksta par Timu Kuku (pašreizējais Apple vadītājs, kurš stājās Stīva Džobsa vietā piecas nedēļas pirms Džobsa nāves 2011. gada 5. oktobrī), kurš esot teicis: "Maslova vajadzību hierarhijā iPhone ir tūlīt nākamais pēc pārtikas un ūdens" (90. lpp.). Par Apple tiek kulstītas mēles visā pasaulē, uzņēmums tiek apbrīnots, taču tikpat daudz tiek runāts par šī tehnoloģiju uzņēmuma slēgto hierarhiju, karjeras (ne)iespējām, produktu izstrādi un ražošanu.

Adams Lešinskis ir centies pavērt kaut nelielāku atklātības plīvuru, sarunājoties ar esošajiem un bijušajiem Apple darbiniekiem (lielākoties tie gan nav vārdos minēti) vai uzņēmumam tuvu stāvošajiem darījumu partneriem. Tas, ko Lešinskis nešaubīgi apstiprina, ir stingrā Džobsa roka, kas centusies pārraudzīt, kontrolēt un ietekmēt visu to produktu ieviešanu, kas viņam šķituši nozīmīgi. Tāpat lasītāji gūst apstiprinājumu dzirdētajam, ka Apple mašinērijā kolēģis nezina ar ko cits kolēģis nodarbojas, jo izstrādes procesi ir stingri pakļauti slepenībai un sarunas par darbu, kopīga problēmu risināšana vienkārši nav iespējama. Uzņēmumā viss ir virzīts uz izcilību - te var strādāt tikai visizcilākie no izcilajiem, kuri spēj sekot motto: "Izdari to vai nedari. Mēģināt nav ļauts" (33. lpp.). Perfektai produkta noslīpēšanai te netiek skaitītas ne darba stundas, ne brīvdienu mirkļi, jo visu nosaka uz klienta sajūtām vērsta produkta radīšana, kas "sūta pircējiem slēptu signālu, ka ražotājs viņus mīl un ciena" (51. lpp.). 

Lešinska grāmatu ir vērts izlasīt ne tikai tehnoloģiju faniem, bet arī esošajiem un topošajiem uzņēmējiem, ekonomistiem, tirgzinību speciālistiem, lai pārdomātu, kuras no Apple fenomena atziņām būtu aiz auss aizliekamas. Man tuvas ir vairākas. Pirmkārt, reizēm ir situācijas, kad jāizšķiras par kāda produkta vai idejas likvidāciju. Otrkārt, ja tas ir nepieciešams kādam projektam, tad var nākties pārdalīt darbus un izcilākos no izcilajiem piesaistīt steidzamākam, atbildīgākam, svarīgākam projektam. Treškārt, ir reizes, kad termiņi ir svarīgāki par visu citu, solījumi ir jātur, tāpēc var nākties saspringt un strādāt brīvdienās. Personiski man ļoti simpatizē Džobsa rīcība Apple pirmsākumos, uzņēmumā pieņemot darbā vecākus un pieredzējušākus cilvēkus (pretēja ir jaunā miljardiera Marka Cukerberga pārliecība, par to tad vairāk šeit). Un, protams, "divu picu likums" - komandai ir jābūt tik lielai, lai izsalkumu varētu remdēt no divām picām.

Jā, "visi Apple produkti tiek radīti vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem" (13. lpp.) - ironiska, bet jauka atziņa, pasmaidot par to, ka Āfrikā cilvēki stāv rindā pie lēni pilošiem dzeramā ūdens krāniem, bet pie kulta precēm pieradusī patērētāju sabiedrība ir gatava nakšņot uz ielas, lai pirmie iegūtu savā īpašumā kārtējā iPhone modeli. Lai arī es pati neesmu gatava tik ekstrēmai rīcībai kā pēdējie minētie rīkojas, tomēr atzīšu pavisam godīgi, ka neko tik ērtu un intuitīvi lietojamu kā Apple produkti neesmu mēģinājusi un ar sajūsmu esmu staigājusi pa Apple veikalu Londonas Rīdžentstrītā. Tikai laiks rādīs, vai Adama Lešinska bēdīgie prātojumi par to, ka Apple bez Stīva Džobsa ilgi nebūs spīdeklis, jo Tims Kuks ir pavisam cita veida vadītājs, izrādīsies taisnība. Līdz tam lasām un mēģinām uzminēt Apple noslēpumus! 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav