Pāriet uz galveno saturu

Saki "jā!" aizraujošām mācību stundām!


Tieši šādi varētu pārfrāzēt Rona Klārka grāmatas "Nost ar garlaicīgām mācību stundām!" saukli - sacīsim "jā!" aizraujošam mācību procesam! Un to taču vēlamies mēs visi - paši skolotāji, mēs, vecāki, kā arī skolēni. Klārka sarakstītā grāmata, iespējams, Latvijā neradīs tādu izglītības sistēmas apvērsumu, lai ikviens no 101 padoma arī tiktu ieviests ikdienas dzīvē, taču šo grāmatu būtu ļoti noderīgi izlasīt ikvienam pedagogam un vecākam, lai pārdomātu, kā mazpamazītiņam varētu Klārka atziņas attiecināt arī uz mūsu izglītības sistēmas tradīcijām. Tātad - ko īsti Rons Klārks mudina iesākt?


Nedaudz priekšvēstures. Rons Klārks izveidotā skola nemaz tik neparasta nav. Klārks vēlējās uzlabot mikroklimatu nolaistā rajonā, kura iemītniekiem izglītība kā tāda nebūt nebija prioritāte. Jaunībā jau mēs visi esam maksimālisti ar lieliem plāniem un pārliecību, ka viss var izdoties, taču Klārka vadībā skola tiešām mainījās, proti, viena no Klārka pārliecībām ir šāda: skolas mikroklimats ir ļoti atkarīgs ne tikai no skolēnu un skolotāju vēlmes iesaistīties mācību procesā un ārpusskolas pasākumos, bet arī vecāku un vietējās sabiedrības līdzdalības. Otrkārt, jebkurai sistēmai jābūt balstītai uz noteiktiem, taču visām pusēm skaidri saprotamiem, likumiem, un vēl jo labāk, ja šos likumus izstrādā un pieņem paši sistēmas apdzīvotāji. Tas vienlīdz attiecas kā uz ikdienišķiem sīkumiem, piemēram, sienu gleznojumiem vai apģērbu, kādā ierodamies noteiktā pasākumā, gan lielākiem plāniem, piemēram, kādus pasākumus vēlamies realizēt nākamajā gadā.

Teiksi, ka tas viss taču ir arī mūsu izglītības sistēmas pamatā. Jā un reizē arī nē. Lasot šo grāmatu, mani kā ex-skolotāju ļoti iepriecināja, cik daudz un vienkāršus padomus mācību procesa dažādošanai sniedz Rons Klārks. Jā, šķiet, ka mēs visi tos zinām, taču ikdienas steigā kaut kā liela daļa vienkārši piemirstas. Ne velti jau ieraksta sākumā minēju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt arī vecākiem, jo arī mājās varam palīdzēt savākties savam skolēnam, izmantojot Klārka padomus. Nu kurš gan no mums nezina, ka lasītprasmi nepieciešams attīstīt, ka neveiksmīgi izvēlēts daiļdarbs var nokaut skolēnu interesi par lasīšanu kā tādu. Klārks godīgi stāsta par savu teju vai fiasko, 6. klasei dodot lasīt darbu, kas viņus neinteresē, taču tikpat godīgi viņš arī dalās pieredzē, kā situāciju ir atrisinājis (diez vai klases došanās uz spokainu māju ar limuzīnu mūsu valstī būtu iespējama, bet nav taču viss jāatkārto burtiski!). 129. lpp. minētie visas klases čuksti, būkšķi, dipināšana un citi specefekti, lasot kādu darbu, tiešām ir viegli īstenojami. Manuprāt, tā ir šīs grāmatas lielākā vērtība, ka Klārks nevis moralizē un raksta par ideālo skolas sistēmu, bet min arī savas un kolēģu kļūdas vai ceļu, kā nonākuši pie kāda no risinājumiem.

Tīri personiskā ziņā es nopriecājos, ka vairākas no Rona Klārka darbā "Nost ar garlaicīgām mācību stundām!" minētās atziņas ir ļoti tuvas manai būtībai, jo tieši tā esmu rīkojusies es, strādājot skolā. Vispārzināms ir pieņēmums, ka katram bērnam ir savs spēju slieksnis. Piekrītu. Taču man vienmēr ir gribējies, lai skolēni spēj vēl vairāk, tāpēc nereti ir bijuši grūtāki uzdevumi, kas no skolēniem prasījuši lielāju piepūli. Atceros vēl šobaltdien pirmo vecāku sapulci, kurā viens no 5. klases skolēnu vecākiem neapmierināti bubināja, ka bērniem, viņaprāt, tiekot uzdoti pārāk sarežģīti mājasdarbi. Nu ko, arī ar to ir jārēķinās, ka jāpārliecina katrs un ikviens, kāpēc mēs darām tieši to un tādā veidā. Zinu no savu bērnu ikdienas, ka visvienkāršākais ir izpildīt tieši savām spējām atbilstošu darbiņu, jo tad to var paveikt ātri, bez piepūles un pa roku galam (par to detalizētāk 244. lpp.). Grāmatā teikts: "Reizēm mums jādodas tur ārā un jāriskē, lai cik ļoti mums arī negribētos to darīt." (145. lpp.). Tā ir, manuprāt, viena no skolotāju misijām - riskēt, jo nav vienas pareizās atbildes un viena pareizā situācijas atrisinājuma.

Šo grāmatu lasīja arī mans dēls un teica, ka gribētu mācīties tādā skolā, kādu ir izveidojis Rons Klārks, jo tad "latviešu valodas stundas nebūtu garlaicīgas". Es ieteiktu skolotājiem šo grāmatu lasīt iknedēļas sanāksmēs un padiskutēt, kurus no piedāvātajiem ieteikumiem viņi būtu gatavi ieviest ikdienā savā skolā. Es mudinu arī vecākus izlasīt Klārka sarakstīto grāmatu, jo tā ļoti labi parāda, ka mums, vecākiem, ir ne tikai tiesības prasīt atbildību par bērnu izglītošanu no mācību iestādes un attiecīgajiem pedagogiem, bet arī vienlīdz lieli pienākumi pašiem aktīvi iesaistīties bērnu izglītošanā. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.