Pāriet uz galveno saturu

Kad runas ar darbiem nesaskan

Šo ierakstu sāku rakstīt, atrodoties pedagogu tālākizglītības kursos. Doma, kas šoreiz izskanēja diskusijā, atkārtojas ikreiz, tāpēc domāju, ka ir to vērts mazliet aprakstīt. Caur puķēm runājot - ko darīt situācijā, kad izglītības sistēmā pārmaiņu runas nesaskan ar reāliem darbiem.

Mani vienmēr ir bijis interesanti sarunāties ar pedagogiem, lai pēc iespējas labāk no pirmavotiem izprastu, kā tad ir būt pedagogam mūsdienu izglītības sistēmā. Kā ex-skolotājai man ir interesanti salīdzināt, vai un kas tieši ir mainījies kopš maniem darba gadiem skolā, bet kā mammai man ir interesanti redzēt, vai ir kādi problēmjautājumi, kas vienlīdz aktuāli ir abām pusēm - vecākiem un pedagogiem.

Lūk, šīrīta diskusijā, piedaloties pirmsskolas, sākumskolas un vidusskolas pedagogiem, kārtējo reizi nonācām pie viena kopsaucēja: Latvijā joprojām izglītojamie nemitīgi tiek dresēti un sagatavoti valsts pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Lai gan par šo tematu esmu jau rakstījusi iepriekš, tas jo īpaši aktuāls ir tagad, kad teju, teju vidusskolēni kārtos centralicēto eksāmenu svešvalodā, bet pamatskolēni 3., 6. un 9. klasēs sāk intensīvu gatavošanos valsts pārbaudes darbiem. 

Skolotāji piekrīt, ka pār skolēnu galvām gāžas informācijas straume, ka katra mācību priekšmeta skolotājs par galveno svarīgāko priekšmetu uzskata tieši savu, ka mājas darbi ievelkas vēlos vakaros, jo tie ir tik daudz, ka skolēns gandrīz vai strādā divās maiņās, proti, mājās mācībām velta gandrīz tikpat daudz laika kā skolā. Un tagad jautājums Tev, lasītāj, - cik daudzi no mums spēj kvalitatīvi uztvert jauno informāciju vakarā, kad atnākam no darba, un vai spējam koncentrēties kaut kam tādam, kas prasa rūpīgu iedziļināšanos? Es nespēju, sorry!

Mūsu diskusija skāra vēl kādu sāpīgu problēmu, proti, pat pirmsskolas izglītības iestādēs mazuļiem ir jau stingrs režīms ar uzsvaru uz mācībām, tāpēc spēlēm vairs neatliek laiks. Ir jāapgūst tas, tas un vēl šis. Sākumskolas pedagogi saka, ka saņem bērnus, kas vairs neprot spēlēties! Rotaļnodarbības bērnudārzos? Nē, tās jau ir mācības! Lekt klasītes, spēlēt ka-ļim-ba-ba, augstāk par zemi, paslēpes, bultiņas, krāsas, kuģu lādēšanu, klusos telefonus un citas mūsu bērnībā iemīļotas spēles vairs neatliek laika...

Tātad valstī tiek diskutēts par to, ka būtu jāpilnveido saturs, lai skolēni netiktu noslogoti ar lieku, nevajadzīgu un mazsvarīgu informāciju. Informācijas laikmetā mūsu galvām nav jākļūst par sūkli, kas pārbagātināts ar informāciju. Skolēniem ir jāzina un jāprot, kā informāciju meklēt, atlasīt un izvērtēt. Domāšana, kritiska izvērtēšana, analītiskums ir tās fīčas, kuras mēs, pieaugušie, varam mācīt skolēniem.  

Taču tagad ir tā, kā nu tas ir. Bērni pilda mājas darbus pēc pulciņiem no septiņiem līdz desmitiem vakarā, par savām spējām florbolā trāpīt vārtos tikai divas reizes no piecām saņem vērtējumu "nav ieskaitīts" (bet tas, ka bērns cenšas, spēlē un piedalās aktivitātēs, ir pupu mizas, jo galvenais ir sasniegums - ir vai nav šie pieci gūtie vārti), vārdsakot, runas mums saka, ka "izglītībai jābūt individualizētai", bet darbi saka: "visiem rādītājiem jābūt izmērāmiem, un man (= pedagogam) ir svarīgs tikai tas". Loģiski, jo tas ir skolas prestiža jautājums. Ja tā, tad Latvijā vēl ilgi nebūs konkurētspējīga izglītība, ja visu vēlēsimies standartizēt un salikt plauktiņos.


P.S. Lai piedod man tie pedagogi, kuri, lasot šo ierakstu, skaļi vēlas protestēt "bet es tā nedaru!". Es atļaušos apgalvot, ka aprakstītās situācijas atbilst vismaz 70 % gadījumu. Es ieteiktu izglītības politikas virzītājiem vairāk sarunāties ar pedagogiem, lai sadzirdētu vox populi. Skolotājiem ir brīnišķīgi un vienkārši īstenojami ieteikumi izglītības sistēmas uzlabošanai, vajag tikai viņus uzklausīt!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.