Pāriet uz galveno saturu

Kad runas ar darbiem nesaskan

Šo ierakstu sāku rakstīt, atrodoties pedagogu tālākizglītības kursos. Doma, kas šoreiz izskanēja diskusijā, atkārtojas ikreiz, tāpēc domāju, ka ir to vērts mazliet aprakstīt. Caur puķēm runājot - ko darīt situācijā, kad izglītības sistēmā pārmaiņu runas nesaskan ar reāliem darbiem.

Mani vienmēr ir bijis interesanti sarunāties ar pedagogiem, lai pēc iespējas labāk no pirmavotiem izprastu, kā tad ir būt pedagogam mūsdienu izglītības sistēmā. Kā ex-skolotājai man ir interesanti salīdzināt, vai un kas tieši ir mainījies kopš maniem darba gadiem skolā, bet kā mammai man ir interesanti redzēt, vai ir kādi problēmjautājumi, kas vienlīdz aktuāli ir abām pusēm - vecākiem un pedagogiem.

Lūk, šīrīta diskusijā, piedaloties pirmsskolas, sākumskolas un vidusskolas pedagogiem, kārtējo reizi nonācām pie viena kopsaucēja: Latvijā joprojām izglītojamie nemitīgi tiek dresēti un sagatavoti valsts pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Lai gan par šo tematu esmu jau rakstījusi iepriekš, tas jo īpaši aktuāls ir tagad, kad teju, teju vidusskolēni kārtos centralicēto eksāmenu svešvalodā, bet pamatskolēni 3., 6. un 9. klasēs sāk intensīvu gatavošanos valsts pārbaudes darbiem. 

Skolotāji piekrīt, ka pār skolēnu galvām gāžas informācijas straume, ka katra mācību priekšmeta skolotājs par galveno svarīgāko priekšmetu uzskata tieši savu, ka mājas darbi ievelkas vēlos vakaros, jo tie ir tik daudz, ka skolēns gandrīz vai strādā divās maiņās, proti, mājās mācībām velta gandrīz tikpat daudz laika kā skolā. Un tagad jautājums Tev, lasītāj, - cik daudzi no mums spēj kvalitatīvi uztvert jauno informāciju vakarā, kad atnākam no darba, un vai spējam koncentrēties kaut kam tādam, kas prasa rūpīgu iedziļināšanos? Es nespēju, sorry!

Mūsu diskusija skāra vēl kādu sāpīgu problēmu, proti, pat pirmsskolas izglītības iestādēs mazuļiem ir jau stingrs režīms ar uzsvaru uz mācībām, tāpēc spēlēm vairs neatliek laiks. Ir jāapgūst tas, tas un vēl šis. Sākumskolas pedagogi saka, ka saņem bērnus, kas vairs neprot spēlēties! Rotaļnodarbības bērnudārzos? Nē, tās jau ir mācības! Lekt klasītes, spēlēt ka-ļim-ba-ba, augstāk par zemi, paslēpes, bultiņas, krāsas, kuģu lādēšanu, klusos telefonus un citas mūsu bērnībā iemīļotas spēles vairs neatliek laika...

Tātad valstī tiek diskutēts par to, ka būtu jāpilnveido saturs, lai skolēni netiktu noslogoti ar lieku, nevajadzīgu un mazsvarīgu informāciju. Informācijas laikmetā mūsu galvām nav jākļūst par sūkli, kas pārbagātināts ar informāciju. Skolēniem ir jāzina un jāprot, kā informāciju meklēt, atlasīt un izvērtēt. Domāšana, kritiska izvērtēšana, analītiskums ir tās fīčas, kuras mēs, pieaugušie, varam mācīt skolēniem.  

Taču tagad ir tā, kā nu tas ir. Bērni pilda mājas darbus pēc pulciņiem no septiņiem līdz desmitiem vakarā, par savām spējām florbolā trāpīt vārtos tikai divas reizes no piecām saņem vērtējumu "nav ieskaitīts" (bet tas, ka bērns cenšas, spēlē un piedalās aktivitātēs, ir pupu mizas, jo galvenais ir sasniegums - ir vai nav šie pieci gūtie vārti), vārdsakot, runas mums saka, ka "izglītībai jābūt individualizētai", bet darbi saka: "visiem rādītājiem jābūt izmērāmiem, un man (= pedagogam) ir svarīgs tikai tas". Loģiski, jo tas ir skolas prestiža jautājums. Ja tā, tad Latvijā vēl ilgi nebūs konkurētspējīga izglītība, ja visu vēlēsimies standartizēt un salikt plauktiņos.


P.S. Lai piedod man tie pedagogi, kuri, lasot šo ierakstu, skaļi vēlas protestēt "bet es tā nedaru!". Es atļaušos apgalvot, ka aprakstītās situācijas atbilst vismaz 70 % gadījumu. Es ieteiktu izglītības politikas virzītājiem vairāk sarunāties ar pedagogiem, lai sadzirdētu vox populi. Skolotājiem ir brīnišķīgi un vienkārši īstenojami ieteikumi izglītības sistēmas uzlabošanai, vajag tikai viņus uzklausīt!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.