Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par izstādi "Skola 2013"

Četras dienas no 28. februāra līdz 3. martam Ķīpsalas izstāžu hallēs norisinājās divas paralēlas izstādes - visu grāmatmīļu tikšanās jeb Grāmatu svētki un zinības alkstošo pulcēšanās izstādē "Skola 2013". Šoreiz nedaudz pārdomas par pēdējo minēto kā vecākam, nevis profesionālam "urķim".


Ir, protams, labi, ka Latvijā ir uzņēmīgi ļaudis, uzņēmumi un brīvprātīgie, kuri organizē tādu gana specifisku pasākumu kā izglītībai veltītu izstādi "Skola", kurā vienkopus var pulcēties abas puses - tie, kuri mācās (vēlas mācīties), un tie, kuri nodrošina (var nodrošināt) šo procesu. Atceros, ka vēl pirms pāris gadiem skolēni no lauku skolām ieradās uz izstādi kā vienas dienas piedzīvojumu galvaspilsētā, jo braucienā tika iekļauts ne tikai izstādes apmeklējums, bet neiztrūkstošā "kultūras piedeva" jeb došanās uz Lido atpūtas kompleksu Krasta ielā (visbiežāk) vai kāda muzeja apskate (retāk). To zinu no personiskām sarunām.
Taču šogad man ir vairāki vērojumi kā 9. klases skolnieces mammai, kura svētdienu pavadīja izstādē, lai kopīgi apskatītos, uz kuru pusi vēji pūš. Pavisam noteikti ir skaidrs, ka mācības tiks turpinātas vidusskolā tepat Latvijā, taču ko darīt pēc tam? Protams, ir skaidrs, ka vēl priekšā vairāki pārdomu gadi, taču vienmēr labi ir sākt interesēties par dažādām iespējām.
Apstaigājām vairākas Latvijas augstskolas, kā arī dažas no izstādē redzamajām ārzemju augstskolām. Pirmais vērojums - uzmācīgi tiek grūstas reklāmas lapiņas, taču dziļākus un nopietnākus paskaidrojumus saņemt nav iespējams. Viena no jomām, kas meitu interesē, ir žurnālistika. Ļoti jauki, pieejam pie Salfordas Universitātes pārstāvjiem, jo šīs universitātes reklāmplakātā uzskaitītas visas piedāvātās mācību programmas, un meita vēlas zināt ko vairāk par Media programmu. Jauki. Gados jaunā konsultante šīs universitātes stendā uz manu jautājumu "ko jūs varat pastāstīt par šo universitāti un konkrēti šo programmu?" atbild ar "ko jūs vēlaties zināt?". Kad vēlreiz jautāju tieši par media programmu, tiekam pievestas pie datora un šīs universitātes mājaslapas. Mums paskaidro, ka šeit visu varam atrast un izlasīt, ka studijas maksā 9 tūkstošus mārciņu gadā, bet esot "ļoti lielas iespējas dabūt stipendiju", ka vidējai atzīmei jābūt 7,0 un IELTS rezultātiem 6,0, lai iestātos Salfordā. Tas arī viss, jo katalogi ir izbeigušies, vien tiek nogriezta maza lapiņa ar mājaslapas adresi un e-pastu, uz kuru varam rakstīt, ja kaut ko neatrodam. Ne vārda par to, kāpēc vajadzētu izvēlēties tieši šo universitāti, nevis LU, RSU vai ziemeļbrāļus igauņus.
Tieši tādi paši secinājumi ir arī par citām izglītības iestādēm, kuras mūs interesē. Samaksājot Ls 2,50, skolēns iegūst ieejas biļeti, lai izdzirdētu standartfrāzi "to varat sameklēt mūsu mājaslapā". Manuprāt, daudz lietderīgāk ir apmeklēt skolu, universitāšu, koledžu, profesionālo skolu piedāvātās atvērto durvju dienas, kuru laikā ir iespēja gan tikties ar mācībspēkiem, gan redzēt telpas, materiāltehnisko nodrošinājumu, iespējams, pat piedalīties kādā paraugstundā vai lekcijā. Informāciju tehnoloģiju laikmetā šādā formātā izstādei noteikti būtu jāpārdomā piedāvātais saturs, lai "to jūs varat sameklēt mūsu mājaslapā" nekļūtu par standartfrāzi, ko nākas izdzirdēt teju vai katrā stendā. Savukārt jauniešiem, kuri ir izglītības iestādes meklējumos, es ieteiktu aktīvi izmantot ne tikai mācību iestāžu mājaslapas vai personiskus sakarus un draugu draugu atsauksmes, kas konkrētajā iestādē jau mācās, bet arī uzdrošināties aprunāties ar pasniedzējiem un pieteikties īsās vizītēs, lai noskaidrotu interesējošos jautājumus klātienē.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...