Braucam uz Tatriem? Astotā diena: nezināmā pērle Klusā ieleja

Norāde uz Klusās ielejas sākumu

Ceļojumu iepriekšējai plānošanai ir viena būtiska priekšrocība: var iepazīties ne tikai ar tradicionālajiem un tūristu ceļvežos biežāk pieminētajiem apskates objektiem un takām, bet arī "uzdurties" vietām, kas lielajiem tūristu pūļiem var šķist ne tik ļoti pievilcīgas. Lai gan biju izpētījusi un sagatavojusi gana daudzveidīgus kalnu maršrutus, nejauši pamanīju arī Kluso ieleju (Ticha Dolina), kas Augsto Tatru rietumu daļā stiepjas 17 km garumā. Sestdiena, 23. augusts, bija tā diena, kad pēc iepriekšējās dienas jaukā kāpiena līdz Skoka ūdenskritumam nolēmām pastaigāt pa daudz lēzenāku apvidu. Šis ir maršruts, kuru noteikti varam ieteikt arī citiem ceļotājiem, īpaši ģimenēm ar pavisam maziem bērniem.

Joprojām vētras postījumi

Esam izrēķinājuši, ka no mūsu mājvietas Štrba ir jābrauc 29 km līdz vietai ar nosaukumu Podbanske. Šo vietu gan atrodam, taču esam nekurienes vidū lielā stāvvietā (retā vieta, kur par stāvvietu nav jāmaksā), kurā ir mietiņi un norādes uz vairākiem kalnu maršrutiem, bet neviens no tiem nesaistās ar mūsu izvēlēto. Pretstatā iepriekšējās dienas maršrutam, Podbanske šķiet pamesta vieta. Dīdoties un grozoties, samanām vārgus dzeltenās takas marķējumus, kas mūs pa brikšņiem izved uz šoseju, lai pēc brīža mēs nogrieztos atpakaļ uz takām ceļa kreisajā pusē. Aizsteidzoties stāstam pa priekšu, tagad zinām, ka visprātīgāk uz Klusās ielejas taku sākumu ir iet taisni no lielās autostāvvietas pa asfaltēto ceļu, lai cik šāda doma nešķistu neprātīga.

Klusās ielejas kalnu upīte

Lai vai kā, bet arī mēs atradām savu maršrutu. Ticha Dolina patiešām ir ļoti, ļoti klusu taku vieta. Maršruta sākumā ir redzamas dažas privātmājas, arī kāda palielāka būve, kas varētu būt viesnīca, taču cilvēku pūļus nemana, vien dažus tūristus. Te ir arī liels informatīvs paziņojums par to, ka šo taku teritorijā atsevišķās vietās notiek vētras postījumu sakopšanas darbi, tāpēc jābūt uzmanīgiem, un ikviens tūrists pats uzņemas atbildību par to, kur sper kāju. Klusā ieleja sākas apmēram 960 metru augstumā, kas salīdzinājumam šķiet tāds nieks vien, tāpēc te neredzēt klinšu bluķus. Apkārtne ir pļavu, mežu un kalnu upītes ieskauta. Pēc maršruta apraksta zinām, ka te ir atsevišķi nelieli kalnu ezeriņi, taču mūsu maršrutā tādus nemanījām.

Tur tālāk ir Polija

Pa Kluso ieleju vienā virzienā noejam 6 km, jo no Polijas puses tuvojas draudīgie pelēkie lietusmākoņi. Šī maršruta laikā esam izlēkājušies pa ļoti seklās kalnu upītes akmeņiem, izspēlējuši futbolu pļavā, uzrīkojuši pikniku un pat pagulējuši. Turp un atpakaļceļā, veicot 12 km un pavadot 6 stundas, esam satikuši vien dažus riteņbraucējus un pāris autobraucējus. Visā noietajā maršrutā ir bijis asfaltēts ceļš, ik pa brīdim ir nojumes un galdiņi piknikotājiem, arī speciālas ugunskuru vietas. Tieši ceļa seguma dēļ šis maršruts ir ideāls vecākiem, kuru mazuļi ir vēl ratiņos, vai arī skrituļotāju un riteņbraucēju kompānijām. Ja var ticēt aprakstiem, tad visu taku 17 km varot izstaigāt 6,5 stundās. Manuprāt, to noteikti var izdarīt, tikai tad diez vai sanāks apstāties, skatīties riņķī un apkārt, un iesaukties "Ah! un Oh!". Tiesa, ejot pa samērā lēzenu un paredzemu ceļu izzūd savas izturības pārbaudīšana, kā arī ainavas nav tik iespaidīgas kā iepriekšējās dienas maršrutā. Taču nekādā ziņā nevarētu teikt, ka Klusās ielejas takas ir garlaicīgas! Jā, un man kā cilvēkam, kas vēlas atslēgties no cilvēkiem un civilizācijas, šāda vieta ir bijusi kā punkts uz i.

Vieta, kur atgriezties

Nakts pienāk ar lietus plīkšķēšanu. Ir jāpriecājas par to, ka esam varējuši izstaigāt vēl vienu lielisku trešdaļmaršrutu bez salīšanas.

Nākamais ieraksts par kalnu nozagšanu un dubļiem līdz potītēm Plānā B.