Pāriet uz galveno saturu

Braucam uz Tatriem? Trešā diena: Pačuvadlo, Banska Štiavnica un Banska Bistrica

Pačuvadlo ezers
Trešās dienas rītā pamostamies zilu debesu ieskautā burvīgā pasaules nostūrī - Donovaly. Šī solās būt saulaina diena, kas ir kā radīta, lai zemieņu cilvēki sāktu aklimatizēties kalnainā apvidū un apskatīto ieplānotās vietas: Lupčas pili (te angliski par Lupča Castle), Pačuvadlo ezeru (te info tikai slovāku valodā), Banska Štiavnica brīvdabas muzeju un Banska Bistricu (šeit informācija par pilsētu angļu valodā). Kā veicās ar šo vietu apskati?

Ēka Banskas Bistricas centrā
Plānojot ceļojumu, esmu jau iemācījusies, ka "hrad" nozīmē "pils", jo Andris ir tikpat liels piļu fans kā es kalnu, tāpēc pilis ir saplānotas, lai prieks būtu visiem. Tā nu zinām, ka netālu no mūsu mājvietas ir Lupčas pils (te ir pils mājaslapa), un tieši tā ir ieplānota kā šīsdienas pirmais apskates objekts. Pēc tam plānā doties uz Pačuvadlo ezeru, kur esot skaistas takas. Banska Štiavnica mūsu redzeslokā ir nokļuvusi tāpēc, ka tajā atrodas Slovākijā lielākais brīvdabas muzejs, kas turklāt vēsta par kalnrūpniecības vēsturi (te ir informācija par muzeju). Dienai būtu jānoslēdzas ar Banska Bistricas apskati.

Lieliskais viesu nams Donovaly
Taču šīrīta pirmais apskates objekts ir pats kalnu namiņš. Saulainā diena mums beidzot ļauj ieraudzīt, kur tad nakts melnumā esam atkūlušies. Par lielu atvieglojumu izrādās, ka kalnus tiešām var redzēt, izejot uz balkona, tā ka solītie skati tiešām ir iespaidīgi. Mūsu četru nakšu dzīvošana šeit izmaksāja 200 eiro, bet ērtības noteikti bija katra centa vērtas. Ja tīņiem nav jākaujas par gultasvietu, tas vien šādā ceļojumā jau nozīmē daudz.

Mūsu Mērfijs nesnauž arī pirmdienas rītā, mums iesēžoties mašīnā. Ceļošanas zelta likums vēl un vēlreiz skan: lai kas notiktu, esam optimisti un domājam loģiski. Lūk, Mērfijs šorīt ir parūpējies, lai mašīna uzrādītu sarkani degošo lampiņu "Service" ar zemu eļļas līmeni, tātad tas nozīmē, ka lai gan mašīna pirms ceļojuma ir tikusi aizvesta kārtīgā pārbaudē, mums šeit kalnos ir jāmeklē kāds serviss. Aleluja, atrodam gan eļļu, gan arī Citroen servisu, kurā saskrien ļoti laipni vīreļi, lai slovāku+angļu valodā apskatītu mūsu mašīnu un pateiktu, ka nu gan viss ir kārtībā un tas ir bijis tikai mirkļa vājums, mašīnai pirmo reizi redzot tādus kalnus. Varam droši doties tālāk, rezervei sapirkuši gana daudz eļļas pudeļu - tā teikt, katram gadījumam. Tiesa, tā arī vairāk nenācās šos "dzīvības šķidrumus" izmantot, un arī nekādu šāda veida ķibeļu turpmākās nedēļas nebija.

Pa ceļam uz Pačuvadlo ezeru
Mēs nebūtu mēs, ja atmestu dienas plāniem ar roku, tāpēc laiks meklēt Lupčas pili. Starp citu, iepriekš esmu salasījusies, ka pils ir atvērta tikai jūlijā un augustā, un šāds fakts liek vēl vairāk vēlēties redzēt pili, kas esot pieminēta jau 1250. gada avotos. Saslēguši navigāciju, dodamies, taču arī slovāki mīl labot ceļus un salikt mistiskas ceļazīmes. Lūk, nogriežoties uz kāda ceļa, tās ir saliktas tik neloģiski, ka ne tikai telefonu navigācija ir pagalam apjukusi un nesaprot, kur īsti mūs vest tālāk, ne arī mēs paši, jo... atrodamies kāda dārza preču lielveikala stāvlaukumā! Tālākā ceļazīme saka, ka pa konkrēto ceļu turpceļā nevaram braukt. Pariņķojuši pa stāvlaukumu, nolemjam, ka Lupčas pils laikam gan nav tā vērta, lai dotos pretī nezināmajam, tāpēc izlemjam braukt tālāk uz Pačuvadlo ezeru.

Kristāldzidrais Pačuvadlo ezers
Ezers ir klusā, jaukā vietā, un to nu gan atrodam nemaldoties. Par vieglās automašīnas atstāšanu stāvvietā gluži kā pie mūsu pašu Gūtmaņalas tiek prasīta samaksa, šeit tā ir 1 eiro pa vienu stundu. Šī stunda ir pietiekami, lai ļoti raitā solī (un kopā ar futbolbumbu) apietu apkārt ezeram, izkāpelētu kokus, pamērcētu kājas ezera kristāldzidrizaļajā ūdenī, pabubinātu ar vietējiem zirgiem, mēģinātu apskatīties, kādus neceļos izved meža taka (izved nekurienes vidū pie privātmājām pļavā). Pie ezera atrodas arī paliela viesnīca, ir iekārtota arī peldvieta, bet tas nebūt netraucē ezeru baudīt kā mierpilnu vietu. Atstājot mašīnu stāvvietā uz 6 stundām, ir jāmaksā 1,70 eiro. Vērts apdomāt, ja ir vēlme izbaudīt skaistus skatus un klusumu.

Drosmīgi iekšā pazemē!
Pēc Pačuvadlo dodamies uz brīvdabas muzeju Banska Štiavnicā. Aprakstos tiek minēts, ka šis esot lielākais brīvdabas muzejs Slovākijā. Ja tā, tad mēs laikam savu Pierīgas Brīvdabas muzeju varētu dēvēt par lielāko Eiropā. Arī šeit pie muzeja pāris naudiņas ir jāatstāj mašīnu sargam, tiesa, kad iznākam no muzeja, tad neviens vairs vāģus nesargā. Lai nu kā, bet par ieeju muzejā mēs samaksājam 15 eiro par ģimenes biļeti un tiekam ātri virzīti uz kādu guļbaļķu ēku. Apstulbuši no visa, kas nu notiek, atjēdzamies sēžam kopā ar cilvēku bariņu, kas klausās kaut ko slovāku valodā. Nu labi, ja jāsēž, tad mēs arī sēžam. Noklausījušies piecminūti svešajā mēlē, beidzot izdzirdam angļu teikumu, kurā tiek pateikts, ka nu gan būs jāvelk spectērpi un jāturās cieši aiz grupas vadītāja, ar rokām nekur neko nevarēs aiztikt un vispār būs jādara tikai tas, ko atļaus. Mamma mia! Izrādās, ka nebūs vis mums kalnu tehnikas un iežu apskate virszemē savā nodabā, bet dosimies organizētā grupējumā ar visu ekipējumu pazemē. Tas nu nozīmē, ka visi mēģina atrast daudzmaz savam izmēram atbilstošas dzeltenas un haki krāsas mētelīšus un ķiveres, bet pat vismazākā izmēra ķivere tādam mazgalvītim kā man ir krietni par lielu, tāpēc ik pa laikam nākas krietni pietēlot, cik stabila ir mana jaunā cepure. Dabūjam arī milzu lukturus - pazemes piedzīvojums kā kalnrūpniekiem var sākties. Šeit tiešām ik pa laikam ejam raitā zosu gājienā cits aiz cita, ik pa laikam lielākie vīri draud iesprūst šaurākās ejās un sasist ķiverotās galvas pret zemākiem griestiem, bet ekskursija kā tāda ir gana interesanta pat nesaprotot slovāku valodu.

Banska Bistrica -
vēsture visos slāņos
Visbeidzot seko ceļš uz Banska Bistricu, kurā nonākam ap sešiem vakarā. Pilsēta sāk krēslot, bet vienalga tā ir jauka, sakopta, mierīga. Par stāvvietu Banska Bistricā ir jāmaksā 1 eiro stundā līdz plkst. 19:00 vai 6 eiro par visu dienu. Vecpilsētas laukumā atrodam kādu jauku āra kafejnīcu, kurā ieturam vakariņas (gluži vai neticami šeit šķiet ēst vistas zupu, kas maksā 1,20 eiro, jo mūsu pilsētu centrālajos laukumos vasaras sezonā šādas cenas ir mission impossible). Netālu no centrālā laukuma atrodas liels tirdzniecības centrs "Europa", kurā meklējam niķoties sākušā mašīnas telefona lādētāja aizvietotāju. To nenopērkam, bet nopērkam nažu asināmo. Un vēlreiz lēnā gaitā dodamies pastaigā pa Banskas Bistricas centrālo laukumu. Tiesa, šī nebūs pēdējā reize, kad te staigāsim. Ir tik jauki, tik mierīgi, tik skaisti. Un es jau šajā brīdī zinu, ka gribētu te atgriezties ne vienu reizi vien.


Nākamais ieraksts par vairākām PIRMAJĀM reizēm. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.