Pāriet uz galveno saturu

Bada eņģelis. Un citādāks stāsts.

Pēdējos gados pasaule šķiet aptrakusi. Vispirms bija dēmoni (un citas būtnes), tad vampīri (un citas būtnes), tagad ir eņģeļi (un citas būtnes). Tie visi mani ir atstājuši pilnīgi vienaldzīgu. Tie manu dzīvi nav ietekmējuši, viņi ir nākuši un tā arī aizgājuši, mēs neesam ne draugi, nedz arī ienaidnieki, mēs vienkārši viens otram neesam. Līdz uzradās Bada eņģelis. Un Hertas Milleres nupat arī latviski izdotais romāns "Elpas šūpoles" (Zvaigzne ABC, 2011).
Stāsts
Viss ir vairāk nekā vienkārši un tik daudz reizes jau kaut kur dzirdēts: ir 1945. gada 15. janvāris, kad aukstajā ziemas naktī plkst. 3 kāds rumāņu puisis vārdā Leopolds Aubergs, kuram ir tikai 17 gadi, kravas automašīnā ar brezenta kulbu tiek aizvests uz halli, kur gaida vēl gandrīz 500 cilvēki, lai vēlāk lopu vagonos sāktu ceļu pretī kautkurienei, kas izmainīs viņu visu dzīvi. Starp tiem ir bārddzinis Osvalds Enjeters, Irma Pfeife, advokāts Pauls Gasts ar sievu Heidrunu Gastu, kurlā Micija, vājprātīgā Katarīna Zeidela, kas tiek saukta par Plantona Katiju, un vēl, un vēl, un vēl. Cilvēki, kuri piecus gadus eksistēs, cietīs, mīlēs, darīs sev galu, ēdīs katupeļu mizas, raks sniegā kamzoļus, lai atbrīvotos no utīm, un mēģinās mīlēt lāpstu, jo tā ir darbarīks, kas dod dzīvības devu - maizi. Nestrādāsi - nedabūsi ēst. Un labāk ir nedomāt, jo domas atgriež pie pagātnes un mājām, kuras pavada vecmāmiņas vārdi: "Es zinu, tu atgriezīsies."
Stāsta beigas arī ir jau dzirdētas: Leo ir starp tiem, kuri iztur piecus nometnē pavadītos gadus un atgriežas. Ceturtajā nebrīves gadā dzīve jau šķiet labāka, jo par darbu tiek maksāts, var nopirkt pārtiku, cilvēki iemīlas un dejo, ja vien var pakustēt un nav amputētām kājām vai vismaz kāju pirkstiem. Viņiem sāk šķist, ka šeit viņi pavadīs visu savu mūžu, ceļot jauno valsti. Bet, ja nu viņi tomēr tiks atbrīvoti, tad mājās dosies ar kājām, turpmākos 25 gadus ejot pretējā virzienā, jo Krievijā taču nevar zināt, uz kuru pusi ir austrumi un kur - rietumi.
Nonākot atpakaļ Rumānijā, Leo satiek ģimeni - arī savu mazo brāli Robertu, kuru dēvē tikai par "aizstājējbrāli" -, iemīlas (vismaz apprecas), tiek prom no ģimenes, sāk strādāt, nespēj rast laimi ģimenē ar sievieti, jo jau kopš jaunības viņa kaisle ir vīrieši, līdz visbeidzot rod iespēju atstāt valsti un sākt jaunu dzīvi Vīnē. Happy end.
Fakti
Bada eņģelis ir vienmēr klātesošs.
Mana bataljona numurs bija 1009.
Bada eņģelis ir vienmēr klātesošs.
Mans darba numurs bija 756.
Bada eņģelis ir vienmēr klātesošs. Visiem.
Maizes norma - 800 grami dienā.
Bada eņģelis ir vienmēr klātesošs.
Darba bataljonā pavadīti 5 gadi.
Bada eņģelis visiem ir vienmēr klātesošs.
Atceras tikai pirmos trīs zaudētos biedrus.
Vai es jau teicu, ka bada eņģelis ir vienmēr klātesošs?
Morāle
Stāsts par maizi (un par miroņiem). Kādā dienā barakā palikušais Kārlītis Halmens sadomāja paņemt Leopolda un Paula Gasta rūpīgi glabāto maizi un to apēst. Vakarā advokāts Kārlīti piekāva, Leo palīdzēja. Kārlītis guva mācību. Cits stāsts: advokāts Gasts Plantona Katijai maizes vietā iedeva koka dēlīti. Trakā tajā iekodās. Smējās tikai Gasts. Kārlītis Halmens Gastam atņēma Katijai domāto maizi un iedeva to meitenei. Viņa ir vājprātīgā, taču vēl dzīva. Vēl viens stāsts: ikvienam mironim uzreiz ir jānovelk drēbes, jo tās viņam vairs nav vajadzīgas, bet noderēs dzīvajiem. Viņam arī maize vairs nebūs vajadzīga, tāpēc mirušā ietaupītos krājumus var paņemt pavisam droši.
Taču vēl ir stāsts par Gastiem. Heidruna Gasta arvien vairāk zaudē dzīvības pazīmes, tāpēc Pauls Gasts ēdienreizēs var sēdēt viņai blakus un strēbt arī no viņas bļodiņas. Viņai taču tāpat drīz vien vairs nevajadzēs ēdienu. Tā uzskata pats advokāts.
Darba bataljonā morāle ir tāda, ka tās gluži vienkārši nav. Tā tiek pielāgota katrai situācijai, katram gadījumam, katrai izdevībai.
Kolektīvā atmiņa
Pēdējās divās desmitgadēs dzīvesstāsti ir piedzīvojuši vēl neredzētu uzplaukumu un atzinību. Amerikāņu literatūrkritiķis Pols Džons Īkins šo laiku nodēvējis par "dzīvošanu memuāru laikmetā". Hertas Milleres darbs "Elpas šūpoles" ir meistarīgi uzrakstīts romāns un literāri augstvērtīgs baudījums ikvienam patiesi kvalitatīvas literatūras cienītājam, kuru varētu dēvēt arī par memuāriem, jo vēstījuma pamatā ir autores ilggadējas sarunas ar dzejnieku Oskaru Pastioru un viņa atstātās pierakstu burtnīcas. Lai gan autore to nav minējusi, iespējams, ka darbā ievijas kāda personiska nots, jo arī Milleres māte piecus gadus pavadījusi spaidu darbu nometnē. Romāna varoņa Leopolda Auberga vietā varētu būt jebkurš cits no tūkstošiem to, kuri tika vardarbīgi izdzīti no savām mājām ne tikai Rumānijā, bet arī Latvijā, Lietuvā, Vācijā un citviet.
Šie stāsti var šķist līdzīgi, tomēr tiem ir ļoti būtiska loma Eiropas jaunās tekstuālās atmiņas veidošanā. Oskars Pastiors, Millerei stāstot savu dzīvesstāstu, ne tikai pārtrauca savu ieilgušo klusēšanas un sērošanas laiku, bet arī deva artavu labākas, precīzākas vēsturiskās situācijas skaidrojumā, kuru pamatoti iespējams dēvēt par traģiskāko laikposmu Eiropas 20. gadsimta kolektīvajā atmiņā. Raugoties uz "Elpas šūpolēm" no šāda viedokļa, Millerei piešķirtā Nobela prēmija literatūrā vērtējama arī kā vārdos neizteikta Nobela Miera prēmija visiem tiem tūkstošiem izsūtīto, kuru dzīvesstāsti tā arī palikuši neizteikti.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.