Pāriet uz galveno saturu

Par beigtiem roņiem, suni maza mūļa lielumā, karalisko ģimeni kā ziepju operu un darbu, kas priecē

Ja esi kādā sociālizācijas pasākumā jeb burziņā un izdzirdi vārdu "Džeremijs Klārksons", sliktākais, ko vari izdarīt, ir ieplest acis un pajautāt: "Kas tas tāds?". Šajā brīdī tu riskē tapt laipni izraidīts no pasākuma vai - un tici man, tas ir labākajā gadījumā! - saņemt dzirkstošu smieklu šalti no visiem apkārtējiem, kas būs dzirdējuši tavu jautājumu. Un nebrīnies, ka visa vakara gaitā uz tevi tiks rādīts ar pirkstu. Mūsdienās nezināt, kas ir Džeremijs Klārksons, var izrādīties tikpat veselībai kaitīgi kā viduslaikos skaļi atzīt, ka Saule ir Visuma centrā. Jo Džeremijs Klārksons ir starp tiem TV stāriem, kurus atpazīst arī meitenes, kas neinteresējas par jaudīgiem, stilīgiem un jauniem autiņiem, kas tiek aprunāti BBC raidījumā "Top Gear" jeb latviski "Gāzi grīdā!". Klārksons ir asprātīgs viedokļa paudējs, kura domas nu ikviens var iepazīt arī latviski darbā Sasodīts!.


Džeremijs Klārksons ir ne tikai vairāk nekā trīs miljonus gadā pelnoša "Top Gear" personība. Ja skaties šo raidījumu, tad jau zini, ka Kārksona un viņa kolēģu Džeimsa Meja un Ričarda Hemonda saspēle ir teju vai ideāla. Uzreiz teikšu, ka grāmatā "Sasodīts!" (tās apakšvirsraksts ir "Pasaule Klārksona acīm") viņa asprātības sprēgā kā pagaļu liesmiņas, latviešiem Jāņu ugunskurā cepot nacionālo ēdienu šašliku. Vai Jaungada salūts, ko katrā ciematā sava daudzdzīvokļu māja cenšas radīt jo iespaidīgāku - blīkšķis, blīkšķis, klusums, atkal blīkšķis. Ar Klārksona grāmatu ir tieši tāpat - lasi, lasi, smejies skaļā balsī, lasi, smejies, lasi skaļā balsī priekšā ģimenei, lasi, smejies. Un tā 334 lappuses.

Klārksonam ir viedoklis par teju vai visu. Lielbritānijas izglītības sistēma ir slikta, jo viņa meitai mājās ir jāpilda četri mājasdarbi, katrs pusstundas garumā (un tas jādara 12-gadīgam bērnam, kurš atnāk mājās sešos, turklāt "latīniski jau runā labāk par Jūliju Cēzaru" (163.lpp.)), angļu aizraušanās ar akvārijiem un zivtiņām ir bezjēdzīga, jo zivtiņu nevar paņemt un samīļot un no tās vispār nav nekāda labuma, taču nekāda labuma nav arī no roņa, kas beigts izskalots pie mājas, jo ne to var iegrūst atpakaļ jūrā, ne sadedzināt, ne ar buldozeru aprakt. Tiesa gan, nekāda labuma nav arī no Klārksona "dizaina suņa" labradorpūdeļa, kurš nevis grauž viņa gumijas zābakus, bet gan norijot tos veselus, turklāt "paglaudot suni, ātri var saprast, ka esam dabūjuši milzīgu vannasistabas tepiķi, kas uzskrūvēts uz skeleta" (148.lpp.). Klārksonam ir viedoklis gan par olimpisko spēļu organizēšanas tēriņiem, Tonija Blēra,  viņa sievas Šerijas, Deivida Kamerona, Keitas Mosas un vēl desmitiem zināmu politiķu, mākslinieku, lielāku un mazāku slavenību darbiem un nedarbiem, par Eiropas Savienības likumiem, par Londonas bezpajumtniekiem, kas guļ veikalu vārtrūmēs (Klārksona padoms ir šāds: bezpajumtniekiem vajadzētu pārcelties uz laukiem, tur vienmēr ir ēdiens, jo "vienā laukā es atradu vairākus tūkstošus kartupeļu un citā - tieši iepretim saimnieku virtuves logam - burkānus un kabačus. Turpat netālu ganījās arī dažas govis, kuras varētu mierīgi nogalināt un apēst." (132.lpp.), par plēves tuneļos audzētām zemenēm, par elektronisko grāmatu, kas savā atmiņas čipā "var saglabāt pat septiņdesmit grāmatu lielu bibliotēku" (136.lpp.) un vēl, un vēl, un vēl. 

Džeremija Klārksona pārdomas par ikdienas norisēm ir asprātīgas, tāpēc šie nelielie pastāstiņi (oriģinālā tos viņš rakstīja kā laikraksta The Sunday Times slejas) ir kā glāze laba vīna, šokolāde vai jebkas cits, kas palielina serotanīna un laimes hormonu skaitu un liek sejai atplaukt platā smaidā (tiesa, reizēm tā mēs izskatāmies pamuļķīgi). Klārksona viedoklim nav jāpiekrīt vai jāoponē, tas vienkārši jālasa kā lasām TV programmu, laika ziņas vai horoskopu sadaļu. Klārksons ir mačo, stingri iestājas par dzimumu nošķīrumu, sieviešu un vīriešu darbiem arī bērnu audzināšanā, taču tas netraucē vienkārši lasīt viņa uzskatus. Iespējams, ka mēs patiešām negribētu ar Klārksonu atrasties vienā automašīnā ilgstoši (kā tas minēts Amazon recenzijā) vai vismaz gana drīz pateiktu kaut ko līdzīgu šat ap, taču pasaule, skatīta Klārksona acīm, ir mutuļojoša, aizraujoša un traka. Tieši tāda, kāda tā arī ir.

Starp citu, ja gribi savu tīņa vecuma bērnu dabūt pie grāmatas, iedod viņam izlasīt vienu stāstiņu no "Sasodīts!". To, kurā jātiek galā ar beigto roni. Varu derēt, ka bērns negribēs tev grāmatu atdot atpakaļ. Pārbaudīts uz manējiem, darbojas. Un vēl viens "starp citu" - grāmatā nemaz tik daudz par automašīnām netiek rakstīts. Esi mierīgs, Klārksons par virzuļiem var gana izpļāpāties savā "Top Gear". Un, ja vēl nav gana, vari ieskatīties šeit un vēl arī šeit

Ticu, ka Džeremijam Klārksonam ir savs "Sasodīts!" viedoklis arī par šīpavasara ieielgušo ziemu. Viņš nebaidītos lietas saukt īstajos vārdos:)

Komentāri

  1. Klārksons ir labais! Es gan lasu viņa grāmatas angliski. Būs jāpamēģina arī latviski

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Piekrītu, Vita! Klārksona melnais angļu humors ir labais:) Domāju, ka tulkotāja ir gana precīzi to "uzķērusi", jo man kā angļu filologam darba tulkojums lasījās ļoti raiti. Tiesa, mani reizēm mulsināja biežie personāliju skaidrojumi zemsvītras piezīmēs, taču arī atzīstu, ka dažkārt tie bija ļoti noderīgi, lai uztvertu vienu vai otru izteicienu.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...