Pāriet uz galveno saturu

Pirmā diena Londonā. Iesaku viesnīcu!

Atalgojums par skriešanu  šļūdonī uz Rīgas lidostas skrejceļa vidū pamesto vienu no Ryanair lidmašīnām mūs gaidīja patiešām greznas viesnīcas veidolā pašā Londonas centrā pārdesmit metrus no Viktorijas stacijas. Stundu un padsmit minūtes garais brauciens no Stanstedas lidostas līdz Londonas centram pagāja ļoti ātri, jo nācās gan kārtot darba jautājumus, gan "kalt" nākotnes plānus, kā arī priecāties par zaļo zālīti un zilajām debesīm.
The Grosvenor ir četrzvaigžņu viesnīca, kurā mitinājāmies arī pagājušajā gadā, kad apmeklējām BETT izstādi. Toreiz gan viesnīcā vēl ritēja remontdarbi un bija jūtama krāsas smaka, lai gan nedzīvojām tiešā krāsu bundžu tuvumā. Tagad visi remontadrbi virzījās uz beigām, tomēr vienā flangā vēl aiz loga manījām celtnieku sastatnes. Viesnīcas ēka ir veca un majestātiska, un arī tās iekštelpas nespēj vien pārsteigt ar savu greznību! Lieki piebilst, ka ziedi vestibilā tika mainīti katru dienu (šis foto ir no "atvadu" rīta, bet sagaidīti tikām ar ziedu pušķi dzeltenīgos toņos).

Mūsu numuriņi bija 5 stāvā. Protams, ka uz to ved lifts, bet mums patika pastaigāt arī pa greznajām kāpnēm, lai redzētu visu viesnīcu tās dailē.

Un arī šis ir tikai gaitenītis!
Jokojām, ka šeit varētu palikt kāds ceļotājs, kas nespēj aiziet līdz numuriņam:)

Lai gan Viktorijas metro un dzelzceļa stacija ir rokas stiepiena attālumā un labi redzamas, skaņa no ielas nav praktiski nekāda, bet biezie aizkari neļauj iespīdēt dienas gaismai  un vēlīnām apgaismes laternām.

Istaba violetajos toņos (wow, kā viņi zināja, ka jādod mana mīļākā krāsa?) bija diezgan liela un ērta, uz kājām istabas biedriem nenācās kāpt. Gulta bija augsta, pasakaini mīksta un ērta ar trīs spilveniem, sega silta. (Atkāpe: Briselē skrējām skaidrot, ka katram gulētājam vajag savu segu, Ventspilī "karojām" par spilveniem, šeit nācās vien palūgt, lai arī mums, meitenēm, vannas istabā noliek dušas piederumus.) Protams, ka ir gan ūdens vārāmais aparāts, gan ledusskapis, gan našķu trauciņš, kurpju maisiņi, drēbju maisiņi, apavu tīrāmais, parastie koka pakaramie un pat zīda pakaramais. Pieņēmām, ka tas domāts smalku dāmu smalkai zīda apakšveļai:))

Vannas istabā var veldzēt dienas sagurumu, iegremdējoties vannā (hmmm, te gan jāpiebilst, ka puiši par savu numuriņu sūdzējās, jo ūdenim esot bijuši divi režīmi: karsts un auksts).
TV rādīja tik daudz kanālus, ka visus pat nespēju izklikšķināt. Lai justos galīgi kā mājās, varēja klausīties pat radio (home, sweet home).
Par dzīvošanu šajā viesnīcā divas naktis divos twin numuriņos samaksājām 558 angļu mārciņas. Tā kā man vienmēr šādas cenas patīk rēķināt vienam cilvēkam vienā naktī, tad sanāk, ka šeit esam "atstājuši" 70 mārciņas diennaktī katrs, kas, manuprāt, Londonai ir pat ļoti saprātīga cena, ņemot vērā viesnīcas ideālo atrašanās vietu un komforta līmeni.
Es noteikti iesaku šo viesnīcu pāriem/draugiem, kas grib jauku, mierīgu atpūtu Londonā ar kvalitatīvu servisu. Apmeties šeit, ja vēlies "uzsūkt" sevī Londonu, jo metro ideālā atrašānās vieta nozīmē to, ka varēsi i baudīt kultūru (muzejus, teātrus), i šopingu (smagie iepirkumu maisi no Primarka vai "markspensera" nebūs jānes, elšot un pūšot), i vēdera priekus (pat mēs pēdējā rītā skrējām uz stacijas Starbuck pēc gardās Latte kafijas, lai to baudītu gandrīz vai gultā). Nu ja, un brokastis mums taistīja Gatis, jo maksāt 10 mārciņas katram par angļu cepto olu arī šķita mazliet par traku (lai gan pagājušajā gadā tā darījām un varu teikt, ka lašus arī par šo cenu varēja pārēsties:)).
Vienīgais, par ko mēs "ķērām kreņķi", bija wi-fi trūkums jeb maksas internets. Bet ceļojumi (lai arī šis bija darba komandējums!) taču ir domāti atpūtai, nevis mūžīgajai sēdēšanai i-netā, vai ne? Varbūt jau pavisam drīz wi-fi "trūkums"  tiks uzskaitīts pie ekskluzīvu viesnīcu bonusiem? 

Komentāri

  1. Starp citu, tais pašos Daugavas Vanagos [atrodas pie Hyde parka] par d/n twin numurā prasa tikai 70 mārciņas (divreiz lētāk, kā Jums... komfortu gan, lai katrs vērtē pats - vienkāršam ceļotājam jau nevajag to TV, pietam, Wi-Fi tur ir nodrošināts. ;)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. O jā, es pati arī dažu soļu attālumā no Euston Station dzīvoju viesnīcas numuriņā par GBP 55. Bija dažas neērtības, bet... Ja uztveram viesnīcu tikai kā vietu pārnakšņošanai, tad ir ok, ja gribas mazliet relaksēties, tad gan gribas arī vietu kāju izstiepšanai:) Bet pilnībā piekrītu, ka arī Londonā iespējams atrast naktsmītnes par "mazām" naudiņām.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav