Pāriet uz galveno saturu

Citādā Londona


Londonā esmu bijusi daudzreiz. Garākā braucienā ar ģimeni, kad krustu šķērsu izložņājām teju vai visus muzejus, un īsākos braucienos, kad atliek vien nošķaudīties, kad jāskrien atkal uz lidmašīnu. Es mīlu Londonu, tā ir mana pilsēta, un es šeit vienmēr atgriežos ar gaidām. Un ikreiz šī pilsēta ir savādāka. Arī šoreiz.
Citādāka kaut vai tāpēc, ka vēl nekad nebiju ēdusi angļu brokastis četrus rītus pēc kārtas un pašlaik šķiet, ka ceptas olas vēl pāris nedēļas nevēlēšos redzēt ne acu galā.


Londona mani reti ir lutinājusi ar labiem laikapstākļiem. Šogad janvāra vidū te staigāju kurpēs un plānā mētelī. Tieši tāpat staigāju arī tagad – aprīļa vidū. Šķiet, ka lietus ir Londonas iesauka. Šajās četrās dienās, kad notika Londonas grāmatizstāde, laikapstākļi parādīja sevi no visām pusēm – bija pirmdienas saule un zilās debesis, bija otrdienas lietus un spēcīgā krusa, bija trešdienas vējš, kas neļauj attaisīt lietussargus.


Edgware Road apstādījumi Pelēkā Temza no Millennium Bridge
Par spīti tam Londona ir mana pilsēta. Te vecais sadzīvo ar jauno kā cimds ar roku. Te pēcpusdienā redzēsi vīrus melnos uzvalkos metro ēdam sviestmaizes un kundzes kostīmos brienam pa peļķēm ar botām kājās. Tikai te teju no agra rīta Edžvērroudā manīsi vīrus, kas āra kafejnīcā vilks ūdenspīpes dūmus. Te “Islamic Bank of Britain” šķiet tikpat normāla parādība kā Starbuck vai Lloyds uz pretējā stūra. 
   
EdžvērroudaArī tā pati Edžvērrouda
Te redzēsi jaunekli guļam kartona kastes mājoklī Marks&Spencer vārtrūmē un noskrandušu večuku lasām grāmatas Waterstones. Te starp miljoniem tu iederies kā savējais. Laikam esmu tik “londoniska”, ka ikreiz man kāds tūrists vai ne-londonietis ko jautā. Šoreiz Edgware Road metro staciju, no kuras var aizbraukt ar District line, kādai kundzei varēju parādīt, bet jauneklim vietējo baznīcu gan nē. Vēlāk gan izrādījās, ka netālu vien bija. Man patīk Londona, jo šeit mani neviens netraucē un es nevienu netraucēju. Te miljoni dzīvo līdzās un tieši tāpēc šī kontrastu pilsēta šķiet tik organisks veidojums, kura sirds pukst vienotā ritmā.
Šoreiz mans atklājums bija Little Venice, kas slēpās aiz Hiltona viesnīcas pakša. Tāds miers un klusums var būt tikai Londonā, kur ielas vienā pusē var būt nepārtraukta satiksmes plūsma, bet otrā – ūdens, zaļa zāle un citpasaule
Skats iekšpagalmā uz Hilton viesnīcu - sākas Mazā VenēcijaMazā Venēcija Londonā
Ir vēl trešā puse, kurā ir ielas, pilnas ar atkritumiem, izmētātiem papīriem un apšaubāmiem tipiem, tādēļ nav pat foto, kas pierādītu to esamību. Tāda ir Londona vien nieka pārsimt metru rādiusā.
Un ir tā Londona, kurā ir Tate Modern galerija ar šokējošā mākslinieka Damien Hirst ekspozīciju līdz 2012. gada 9. septembrim, un ir Šekspīra Globe teātris, kurā vakardien, 21. aprīlī, sākās unikāls projekts - sešu nedēļu garā maratonā katru dienu ir iespēja redzēt kādu no Viljama Šekspīra lugām kādā no pasaules valodām, tostarp arī Hamletu lietuviešu valodā 2. un 3. jūnijā (starp citu, tieši šodien šo izrādi slavēja BBC televīzija, pārraidot raidījumu un interviju ar Hamleta lomas atveidotāju, lietuviešu rokdziedātāju Andrius Mamontovas).

Līst. Ir pulkstens trīs.
Uz ielas trauki plīst.
Slīd projām vēl viens miglas mīts.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...