Trolejbuss

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads , lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge" . Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

  Uz kuru pusi iesim? Grāmatniecība ir radošā tautsaimniecības nozare. Gluži tāpat kā mūziķi, aktieri, dejotāji vai arhitekti ar savu darbu dod ieguldījumu katras valsts labturībā, tāpat arī rakstnieki, tulkotāji, redaktori, korektori, tehniskie redaktori, mākslinieki, maketētāji un citi “neredzamie darbinieki”, kas piedalās katras grāmatas vai cita drukātā vai digitālā produkta izstrādē un realizācijā, papildina valsts kasi. Šoreiz atstājot otrajā plānā tādus apgalvojumus kā grāmatniecība veicina nācijas intelektuālo spēku, stiprina identitāti vai ļauj mums izdzīvot citas dzīves – protams, šie visi ir patiesi apgalvojumi –, tomēr atļaušos apgalvot, ka katra valsts galvenokārt ir ieinteresēta pelnošu nozaru dzīvotspējā. Tieši tāpat kā autorūpniecība, naftas ieguve, augstās tehnoloģijas vai medicīna arī grāmatniecība dod ieguldījumu valsts ekonomikā. Šobrīd neskatīsimies uz tādiem neapšaubāmi vērā ņemamiem faktoriem kā valsts iedzīvotāju skaits un lasītāju skaits, bet aplūk...

Iespējams, ka daudzi, gluži tāpat kā es, izdzirdot, ka izdota grāmata ar nosaukumu "Par zarnu šarmu" , izbrīnā iepletīs acis un iesauksies "Ko? Kas?". Patiesību sakot, neparastais nosaukums bija vienīgais iemesls, kāpēc es paņēmu rokās šo grāmatu un vēlējos "tikai ieskatīties", bet tikpat ātri arī pievērsos grāmatas rūpīgai lasīšanai. Vācijā šis Džūlijas Endersas sarakstītais garadarbs ar Džilas Endersas ilustrācijām esot dižpārdoklis, un pēc grāmatas izlasīšanas arī man ir skaidrs, ka Latvijā veselības literatūras listē darbs var pretendēt uz ko līdzīgu.

Lasīšana ir savāda atkarība. Ir grāmatas, kuras lasām profesionālo pienākumu dēļ; ir grāmatas, kuras lasām, jo visi tās lasa, un arī mums ir jābūt viedoklim, lai iederētos kādā noteiktā sabiedrības grupā; ir grāmatas, kuras lasām, jo neviens tām īsti nav pievērsis uzmanību, un tad nu gribas zināt, kas tajās savādāks. Un ir grāmatas, kuras šķietami pašas atnāk pie mums un tur savā varā līdz pēdējai lappusei, pēdējai zilbei un elpas čukstam. Latviešu literatūru lasošajiem Rimanta Ziedoņa vārds neprasa paskaidrojumus, taču tieši šāda grāmatas atnākšana man notika ar viņa jaunāko stāstu krājumu "Pastaiga" , lasītu e-formātā. Šis darbs šķiet kā pastaiga prāta un jūtu labirintos, kuru nemaz negribētos beigt.

Kad 2016. gada septembrī tika izdots Filisas Buksas darbs "Uzveikt disleksiju" , es uzreiz nospriedu, ka noteikti vēlēšos šajā darbā ieskatīties, lai, iespējams, gūtu kādu atziņu, ko izmantot semināros pedagogiem, runājot par lasītprasmi. Cik naiva gan es biju, domājot par "ieskatīšanos", jo patiesībā šis darbs (atkal lasīts e-formātā) mani aizrāva tik ļoti, ka izlasīju katru burtu, bet vērtīgās atziņas nu ir pierakstītas uz vairākām lappusēm. Jā, un iespējams, ka šīs grāmatas lielākā vērtība slēpjas faktā, ka jau no pirmajām rindkopām Filisa Buksa apgāž mītu, ka disleksija ir tikai un vienīgi lasīšanas vai rakstīšanas problēmas, minot virkni pazīmju, kas var norādīt uz disleksiju. Tieši disleksijas kā plaši interpretējamas problēmas dēļ es ieteiktu Filisas Buksas grāmatu "Uzveikt disleksiju" izlasīt katram esošajam un topošajam vecākam, pedagogam, izglītības iestāžu atbalsta personālam un pedagoģijas studentiem. Tātad par ko aizdomājos es pati, laso...

Pasākuma logo Viena no manām apsēstībām ir interese par zinātni, jo man šķiet aizraujoši, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kas mainās un ir tik nezināma. Tēlaini to varētu raksturot kā atrašanos telpā, kurā pazīstama ir neliela tās redzamā daļa. Zinātne ir aizraujoša, jo tā liek domāt. Un nu uzdevums! Iedomājies, ka Tev, lasītāj, jānosauc kāds mūsdienu Latvijā ievērojams jebkuras nozares zinātnieks. Nevis Frīdrihs Canders, Kārlis Šteins, Eižens Āriņš, Jānis Endzelīns vai Pauls Stradiņš, kuri dzirdēti no vēstures mācību grāmatām. Kuri Tev ienāktu prātā kā pirmie? Man tie būtu Vjačeslavs Kaščejevs, Andris Ambainis, Mārcis Auziņš, Andrejs Ērglis. Galvenokārt šī atpazīstamība ir tāpēc, ka minētie Latvijas zinātnieki ir aktīvi, bieži pauž viedokli tā, ka tas ir arī saprotams cilvēkam, kurš nav studējis attiecīgo zinātņu nozari (fiziku, datorzinātnes, medicīnu), izsakās masu medijos par dažādi interpretējamiem jautājumiem, viņu sasniegumi un pētījumi ir zināmi arī ārpus mūsu valsts ro...

Ekrānšāviņš ar e-grāmatu Ir reizes, kad man ir vēlme, lai digitālais laikmets nebūtu. Lai eksistētu klusie telefoni, "viena tante teica" (nu labi, to var arī modificēt uz "bet kolēģe man teica!"), kaut kur blāvi nodrukātas ziņas, kas pieejamas šauri ierobežotam uzticamo kadru lokam, vārdsakot, lai informācijas pieejamība būtu kaut kas varen ekskluzīvs. Taču digitālais laikmets ir, un informācija nav ekskluzīvas pieejamības lieta. Patiesību sakot, par informācijpratības jēdzienu es runāju katrā skolotāju un vecāku seminārā vai lekcijā. Taču šovakar es izlasīju mikroblogu vietnes (tā to mēdz smalki dēvēt) Twitter ierakstus, kurus Jura Rubeņa jaunās grāmatas "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" sakarā svētdienā, 25. septembrī, ir aizsākusi cita Latvijā zināmā autore Luīze Pastore, kas Twitter vidē ir pazīstama ar vārdu @iluizija. Tā nu nolēmu izteikties par informācijpratību un mārketingu šīs tviterdiskusijas sakarā. Šīs ir personiskas pārdomas...