Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā VII. Trešā diena. Viss jaukais reiz beidzas...

Trīs dienas Lietuvā ir paskrējušas nemanot. Ir redzēta Pluņģes pils no ārpuses, bet pils parks ir izstaigāts krustu šķērsu. Ja arī tev gadās nokļūt šajā parkā, aizej apskaties milzīgo koku, kas aug uz trīs pusēm. Mēs to mēģinājām pieturēt - sanāk jaukas bildes. Kretingā neatradām ziemas dārzu (izrādās, ka vajadzējis braukt pa labi no pilsētas galvenās ielas, bet kā lai to cilvēks zina, ja ceļvežos nav informācijas?), bet aplūkojām baznīcu un Omnitel jaunā zīmola izkārtnes, kas esot violets akmens ar lentīti (LMT šī izkārtne nedraudot). Esam izpriecājušies par "kungiem smokingos" Klaipēdas Jūras muzejā, sagaidījuši Dzintara gadadienu un redzējuši mušas dzintaru gabalos Palangā Dzintara muzejā, baudījuši gardas pusdienas Džeza kafejnīcā, sastapuši apkalpojošās sfēras darbinieci, kura tūristus gatava "pasūtīt trīs mājas tālāk" savā dzimtajā lietuviešu valodā, nevis atbildēt, ka viņa angļu valodu nesaprot. Un esmu guvusi traumu, krītot pa kuģa kāpnēm (un nu jau vairāk nekā trīs nedēļas pēc kritiena joprojām esmu sāpju varā par spīti 2. slimnīcas traumpunkta ārsta paziņojumam, ka nekas lauzts man neesot). Esam sajūsmināti par superīgo mājvietu Villa Sraige, par pludmali ar tīrajām smiltīm (tas, ka ūdenī nemaz neielīdu, neskaitās, jo katram aukstums iestājas pie citiem grādiem). Protams, ka ir ļoti žēl, ka viss jaukais reiz beidzas un ir jāatgriežas mājās, lai dotos čakli pastrādāt līdz nākamajam braucienam.
Un te nu ir solītais smieklīgais uzraksts, kuru pamanījām, tuvojoties Šauļiem.
Aiz šī uzraksta ir
Varētu domāt, ka "smaku smakas" nozīmē kaut ko līdzīgu "gardi gardumi", taču kreisajā pusē bilžuks ar atslēdziņu ir mulsinošs, tāpēc labāk lūkoties uz kūciņām:
"Smaku smakas" tulkojums lai paliek lietuviešu valodas zinātājiem. Mums bija jautri.
Šis ceļojums bija tepat tik tuvu, tomēr redzētā, piedzīvotā, baudītā ziņā neatšķīrās no Londonā vai Helsinkos pavadītā laika. Lai ceļojums izdotos, ir nepieciešams tik maz - tikai savējie, kas gatavi doties piedzīvojumos un nečīkst par ķibelēm, ja tādas gadās (karstums, lietus, kritiens vai cita "katastrofa"). Un manējie tādi ir, tāpēc ļoti ceru, ka augustā izdosies arī Stokholmas brauciens.
Līdz tam dzīvošu kā bura:)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav

Par pasauli bez sākuma un beigām (muļķa cilvēkam)

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.