Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā II. Otrā diena. Klaipēda. Jūras muzejs.

Ir otrdiena, 28. jūnijs. Esam labi izgulējušies, mājas sargs gailis ir bijis kluss, bet mūs modina agrā rīta saule. Skats un sajūtas ir debešķīgas - klusums mijas ar putnu čivināšanu, vēja rāmu līganumu un attālu viļņu šalkoņu. Istabās ieplūst rīta saule, dienas saule un vakara saule - tā neliela atkāpe, ja vēl neesmu gana pārliecinoši teikusi, cik laba bija mūsu izvēlētā naktsmītne. Esam nolēmuši gliemežmāju atstāt plkst. 9os, lai dotos uz Klaipēdu, jo šodienas galvenais apskates objekts ir Jūras muzejs. Apsolu sev saņemties un nečīkstot doties pāri ūdens "peļķei" ar kuģīti, jo šis laikam ir vienīgais transporta līdzeklis, kas man nepatīk (iespējams, ka, ja Jūras muzejā varētu nokļūt ar lidmašīnu, es būtu vienīgais cilvēks, kas tiešām šo iespēju izmantotu).
Pārsteidzošā kārtā tiešām dažas minūtes pēc noteiktā laika arī esam gatavi sēsties mašīnā. Aidā un juhūūū - Andra telefona balss atkal sacenšas ar mani ceļu pārzināšanā! Nav jau ne vainas tam sievišķim, taču prāmju piestātni (veco) viņa tā arī neatpazina - kamēr mēs ar Aneti "riņķojām" ap varbūtējo it kā galamērķi, puiši devās parkot mašīnu. Te man iepatikās šī ēka, kas ir arī viesnīca:
Iepriekš saklausītās runas par "milzīgo bezmaksas stāvvietu" nevaram apstiprināt, jo neko tamlīdzīgu neatradām, taču pavisam droši varam paziņot, ka vienvirziena ielā pie Citadeles bankas netālu no piestātnes stundas maksa ir tikai Lt 2 (apmēram Ls 0,42). Cena ir jauka ar vienu "bet" - gādājiet sīknaudu! Šādos brīžos tā noderētu, lai maksas automāti pieņemtu norēķinus arī ar kartēm vai vismaz izdotu atlikumu no banknotēm, taču nē... Labā ziņa ir tā, ka daiļā dzimuma būtnes vienmēr ir gatavas palīdzēt Andrim, tāpēc arī viņam izdevās sadabūt Lt 18 sīkās naudas vienībās, lai "pabarotu" maksas automātu.
Karstums pieņemas spēkā, bet problēmas ar mašīnas novietošanu ir aizkavējušas ieplānoto scenāriju. Dodamies pirkt prāmja biļeti. Šī tad bija pirmā vieta, kur saskāros ar leišu attieksmi pret tūristu, kas runā svešvalodā, proti, angļu mēlē.
Mīļais lasītāj, saudzē savus nervus un uzreiz dodies pie tā kases lodziņa, kas ir šīs fotogrāfijas labajā pusē, jo kreisajā pusē sēdošā gados jaunā meitene uz manu angļu valodā uzdoto jautājumu, vai kuģīša biļete ir derīga abiem braucieniem, sāka sparīgi runāt lietuviski. Sorry? Tik apjukusi sen nebiju bijusi. Pēc tam tikai iedomājos, ka man vajadzēja tikpat sparīgi vervelēt latviski. Neko darīt, biļeti tak' man vajadzēja nopirkt, tāpēc gāju uz labo pusi, kur tikpat jauns puisis izrādījās supersweet un labprāt mani uzklausīja angliski un tāpat arī atbildēja.
Uh,  pirmais šoks ir pāri, kad ilgi nav jāgaida otrais. Ir trīs dažādas ejas tālāk uz kuģīšiem, bet pašlaik piestājis tikai viens. Uz tā tad arī kāpjam, turklāt uz otro stāvu. Pēc kādu 10 minūšu nīkšanas Anete iesaucas, ka šis neesot īstais kuģis, ka nu mums esot jāskrien uz Kintai, kas taisās pietauvoties blakus mūsu palielajai "tupelei". Kā gadījies, kā nē, bet es uz trepītēm paslīdu un strauji sāku krist lejā. Tālāko nevēlos pat atcerēties, jo vienīgā doma bija, lai tikai nenoģībstu no sāpēm, jo jutos vairāk nekā tuvu miršanai (btw, pat tagad, nedēļu pēc notikušā, labā roka un kreisais plecs ar roku ir gandrīz nekustīgi, taču medicīnas iestādes, uz kurām Rīgā zvanu, lai pierakstītos pie ķirurga, spītīgi piedāvā pusnakts laikus, un tā nu es ar savu iespējami lauzto labās rokas pirkstu, kas nevar pat pildspalvu satvert, kustu vēl šobaltdien). Paldies gan kuģu vīriem, jo pie manis uzreiz piesteidzās pāris brašu onkuļu ar tekstiem (tā es nopratu) par to, vai ar mani viss kārtībā. Kārtībā gan nekas nebija, taču es nebūšu es, ja neturpināšu (varonīgi čīkstēdama!) iesākto maršrutu pat tad, ja esmu salūzusi pa detaļām. Šis tad nu ir tas kuģelis, uz kuru mums tā bija jāsteidzas:
No piestātnes apkārtne izskatās šāda:
Taču jo īpašu sajūsmu izpelnās šīs divas mājas:
Klaipēdas Dvīņu  torņi? Kas to lai zina! Taču nu mēs laimīgi kuģojam, bēgot no uzmācīgu putnu uzlidojuma (un viņu mēsliem). Un tad jau pēc desmit minūtēm varam atkal būt uz sauszemes. Aleluja! Arī to esmu pārdzīvojusi!
Jūras muzejs īpašus komentārus neprasa,  vai ne? Mēs gan esam tādā gadā, kad notiek delfinārija pārbūve, tāpēc izslavēto delfīnu šovu neredzam - tā vietā ir Kalifornijas jūras lauvu priekšnesums. Anete ar Artūru nebūtu mūsu bērni, ja nesēdētu pirmajā rindā par spīti iebildumiem, ka lauvas mēdz ūdenī šļakstīties. Bet te nu viņi visi ir! Gan mūsu bērni...
... gan arī trīs brašie jūras bērni:
Protams, Jūras muzejā var pavadīt garas stundas, jo tur ir ko redzēt gan sīkam bēbim, kurš tikai skraida apkārt no viena akvārija pie nākamā, gan zinātkāram tīnim, kas lasa aprakstus par medūzu dzīvi nebrīvē, gan pieaugušajam, kas sajūsminās par kungiem frakās (=pingvīniem). Manas top vietas bija šīs.
Kategorijā "Galantākie Jūras muzeja iemītnieki" balva tiek piešķirta:
Un lūk arī pārstāvji, kas ieradušies saņemt balvu:
Paldies par uzmanību, kungi! Jūs mani tiešām pārsteidzāt! Tieši pie šiem smukuļiem es pavadīju visvairāk laika, jo viņi bija tik jautri, žiperīgi, atraktīvi, nepārspējami, ka nespēju ne acis atraut. Izrādās, ka viņi itin nemaz nav rados ar lempjiem, jo pa trepītēm varēja gan uztecēt, gan uzlekt pa diviem pakāpieniem reizē, bet kāds pāris pat rīkoja dragreisu un pie paša finiša vēl sāncensim paspēja ar knābi iedunkāt. Malači!
Nominācijā "Lielais tusnis un megasliņķis" balvu iegūst...
Šis lopiņš gulēja visu laiku, bet tajā brīdī, kad mēs skatījāmies jūras lauvu šovu, šamējais bija pamanījies iemesties ūdenī (un turpināja gulēt).
Kategorijā "Mazais miegamice" balvu ieguva ronis, kurš gulēja pat peldot:
Tomēr arī kategorijā "Hiperaktīvists" balvu ieguva roņu bērns:
Šis žiperis taisīja tādus trikus zem ūdens! Īstens breikdanceris un meistars, kas griežas uz galvas bez apstājas! Paldies par uzmanību, vari atkal pazust zem ūdens!
Un tagad abi balvu ieguvēji kopā:
Kategorijā "Izzini recekļu pasauli!" balva tiek medūzām. Vai tu zināji, ka nebrīvē turētas medūzas nodzīvo tikai 6-8 mēnešus? Brīvā dabā tās spēj nodzīvot pat 18 mēnešus. Par medūzām var noskatīties arī interesantu filmiņu lietuviešu valodā ar subtitriem angļu valodā. Man patika.
Nominācija "Glābsim dabu!" manas simpātijas tiek koraļļiem, kurus var audzēt arī mākslīgi. Te soli pa solim arī aprakstīts, kā tas jādara, kāda sāļuma ūdenim jābūt, kādai temperatūrai. Tiesa gan, es varu itin veiksmīgi reanimēt istabas augus, taču šaubos, ka mana ģimene ļautu man ierīkot vēl koraļļu audzēšanas stūrīti.
Jūras muzeju tiešām ir vērts aplūkot ikvienam. Tiesa gan, šeit bija ļoti vējains, tāpēc labāk ko siltu paņemt līdzi pat tad, ja pilsētas centrā termometra stabiņš rāda +25 grādus.
Izejot no Jūras muzeja, laiku līdz nākamā kuģīša atiešanai var īsināt, aplūkojot apkārtni vai darot neparastus darbus, piemēram, no jūras dzīlēm izceļot kuģi:
Var, protams, lēkāt, vizināties ar zirgu pajūgiem vai "braukt ar ritentiņu":
Un tad jau kaut kā arī ir pienācis laiks, kad atkal jākāpj uz kuģīša klāja, lai celtos atpakaļ uz Klaipēdas centru. Pulkstenis jau tuvojas 3iem pēcpusdienā, esam pelnījuši kārtīgu, lai gan vēlīnu, maltīti. Tad nu ar kurkstošu vēderu atstāju tevi līdz rītdienai! Mūsu atrastā ēstuve ir pelnījusi atsevišķu aprakstu:)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.