Pāriet uz galveno saturu

Pasakaini skaistais gliemezis jeb Villa Sraige

Pirms nedēļas es vaimanāju, ka nespēju sapakoties atpūtas braucienam uz Lietuvu. Nu es varu teikt, ka kaimiņzemē pavadītās trīs brīvdienas ir bijušas tikpat neaizmirstamas kā braucieni uz, piemēram, Londonu vai Helsinkiem. Turpmākajā nedēļā aprakstīšu vietas, kuras redzējām, taču ceļojuma piezīmju iesākums ir par viesu namu.
Gatavojoties ģimenes braucienam uz Lietuvas piejūras pilsētām Palangu un Klaipēdu, saucu palīgā Mr. Gūgli, lai atrastu piemērotu naktsmītni četrām gana kaprīzām personām - diviem pieaugušajiem, kuri ceļojuma laikā sagaidīja savu kopīgo Dzintara jubileju, un diviem pusaudžiem, kuriem vajadzīgas atrakcijas ūdens veidā. Pēc diezgan ilgas meklēšanas izvēlējāmies viesu māju ar nosaukumu Villa Sraige netālu no Palangas (mašīnas kilometru skaitītājs ziņoja, ka līdz Palangai ir 10 km, lai gan attālums nešķita tik liels). Uzraiz jāsaka, ka visi četri esam vairāk nekā apmierināti ar izvēli un noteikti gribētu šajā vietā atgriezties vēlreiz (tikai, lūdzu, atkal dodiet mums Apartment number 7!). Šāda, lūk, ir Villa Sraige!
Nogriežoties no šosejas, ir norāde uz Villa Sraige, tikai nevajag apjukt, bet gan droši braukt tikai uz priekšu pa galveno asfaltēto ceļu vismaz kādu pusotru kilometru (mēs paši gan pusceļā pie jaunbūvēm apstulbām, jo Sviesos Gatve 2D, kas ir mājas adrese, tiek skaitīta no jūras puses). Piebraucot pie mājas, tā izskatās šāda:

Kokosrieksts? Nē! Gliemezis! Tas labi saskatāms, nākot no jūras puses:
Viesu mājā ir pieejami 7 atsevišķi numuri, kuros var palikt pat 6 cilvēki. Skatoties numuru fotogrāfijas mājaslapā, izvēlējāmies Apartment number 7 ar divām atsevišķām istabām, kuru uzskatām par brīnišķīgu izvēli vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lielākā istaba ir patiešām ļoti, ļoti romantiska (atkāpe - kā man patīk lielie logi!!!) un ieturēta viegli sārtos toņos:

Lielā gulta ir pasakaini mīksta, tajā pēc garajām dienas pastaigām bija patīkami iegrimt:
Lieki piebilst, ka spogulis bija tīrs, TV darbojās, ventilators griezās (sk. iepriekšējo foto):
Otrajā istabā, kas ir oranži brūnos toņos un tuvāk ieejai, ir izvelkams dīvāns, kurā nekaujoties varēja nakšņot abi tīņi:
Šī istaba ir apvienota ar virtuvīti. Šeit ir viss, kas tev var noderēt, gatavojot maltīti: krūzītes, šķīvji, galda piederumi, panna, katls. Plīti neizmantojām (bija gan doma par olu cepšanu, taču nevarējām vienoties par sastāvdaļām un pagatavošanas veidiem: omleti/ceptām olām/šampinjoniem/tomātiem, bet par mūsu izvēlīgajiem vēderiem šeit jau esmu rakstījusi ne reizi vien), bet ledusskapis un ūdens vārāmais aparāts darbojās. Viss ir kompakti un ērti pieejams:
Mūsu istabas atradās otrajā stāvā. Izejot uz balkona, pavērās šāds skats:
Skatoties no augšas, kreisajā pusē ir liela un zaļa atpūtas zona - divi šūpuļtīkli, šūpoles, zāle, kur bērniem paskraidīt un bumbu pamētāt, nojume, kur pieaugušajiem papļāpāt un iekost vēlīnas vakariņas svaigā gaisā. Ir iespēja uzcept kādu desiņu, vārdsakot, jauki atpūsties. Labajā pusē pie ieejas ir dzīvnieciņi: fazāni, pāvi, vistiņas, truši, visi tik bezgala mīlīgi un pūkaini. Gailis pastaigājās pa visu teritoriju, taču naktī un agrā rītā uzvedās kā labi audzināts džentelmenis. Mēs izmantojām iespēju vakarā našķoties uz balkona (ir galdiņš, krēsls, soliņš, turklāt numuri cits no cita ir atdalīti, tā ka kaimiņi nemaz tā brīvi bez uzaicinājuma pie mums netiktu). Gluži kā mazi bērni pa vienas istabas logu izkāpām un balkona, bet pa otras istabas logu kāpām iekšā:
Apkārtne ir ļoti, ļoti klusa. Trīs dienas, kamēr mēs dzīvojām šajā viesu namā, pagalmā bija 5 mašīnas, tā ka pieņēmām, ka no 7 viesiem pieejamajiem numuriem 5 ir aizņemti. Redzējām ģimenes ar maziem bērniem, tomēr vakarā ap 10iem bija tik rāms miers, lai vērotu saulrietu.
No viesu mājas līdz jūrai ir kādi 300 metri. Pludmale mani patīkami pārsteidza.  Tajā ir kafejnīca, tā ir ļoti patīkami klusa. Šajā pludmalē padomāts arī par invalīdiem, jo līdz jūrai var nokļūt arī cilvēki ratiņkrēslos. Redzējām, kā cilvēki var netraucēti lasīt grāmatas, atpūsties, vērot apkārtni, kas patīkami pārsteidza un deva vēl papildus punktus kaimiņvalsts tūrisma industrijai. Pirmajā vakarā te bija gana daudz vindsērfotāju.
Lai gan laiks šajās dienās bija ļoti silts, ūdens bija vēss, un vienīgie cilvēki, kas peldējās, bija bērni. Tomēr smiltis bija siltas, tāpēc kāpas ar aizvēja "līcīšiem" bija ideāli piemērotas, lai vakaros es sēdētu un laiski apcerētu jaukās brīvdienas.
Kopsavilkums? Noteikti iesaku apmesties šajā viesu mājā, ja vēlies izbaudīt patiesi burvīgas brīvdienas jaukā vietā! Vieta ir ideāla gan ģimenēm ar bērniem, gan divvientuļniekiem, gan jūras mīļiem, gan ceļotājiem, kuri apskata tuvējās vietas un vakarā ierodas pārlaist nakti. Klusums, jūras šalkas, saule, vējš - esiet sveicinātas, brīvdienas!
P.S. Villa Sraige ir sava mājaslapa, vari to sameklēt jebkurā meklētājā. Šī ir norāde pie vārtiņiem (ievēro trīs gliemežus!):
Cenas? Četri cilvēki šeit dzīvojām divas naktis (trīs dienas). Izdalot samaksāto ar 48 stundām, sanāk, ka stundā visi četri esam maksājuši Ls 1,81 jeb katrs noapaļojot 45 santīmus. Vēl lētāk sanāk, ja rēķinu izdala uz 72 stundām:) Rēķinot šādi, maksa man nešķiet nemaz tik liela, jo ieguvums ir neatsverams - jauka brīvdienu mītne. Iesaku ikvienam!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.